Chalange accepted!

Kolka – Ventspils (14.09.-16.09.)

Jau labu laiku biju domājis doties pie dabas. Velkot ar pirkstu pa karti, nodomāju, ka vajadzētu aizbraukt uz Kurzemi – sen tur nav būts. Lielo ceļotāju iespaidā nodomāju paieties kādu garāku gabaliņu, nekā ierasts. Plānojot datumus, kuros varētu doties, nekādi nevarēju atrast kompromisu: vai nu nebija iespējams dabūt brīvdienu vai arī nebija kompanjona ar ko iet, biju pat nolēmis doties viens pats. Facebook profilā izveidoju pasūkumu ar norādītu datumu un, ja nu kāds vēlētos, tad noteikti padotu ziņu un pievienotos. Maršruts tika izraudzīts Kolka – Ventspils (85km). Par cik ar satiksmi Kolkas pusē ir kā ir, nolēmu doties piektdienas vakarā līdz Kolkas ragam, tur nakšņot un tālāk gar krastu iet līdz Ventspilij.

6:50 no rīta.

   Neilgi pirms pārgājiena dienas interesi izrādīja Edžus - mans uzticamais ceļojumu biedrs un Mārtiņš – māsas vīrs, bet pēdējā brīdī Mārtiņš „nolikās” ar temperatūru un atstāja mūs divatā! Pirms pārgājiena Edžu stingri piekodināju neņemt līdzi liekas mantas, piemēram, 70 metrus slapjas virves (humors no iepriekšējiem piedzīvojumiem). Iepriekšējā vakarā sazvanījāmies, lai pārliecinātos, vai ekipējums nepārklājās. Piektdienas vakarā, satiekot Edžu, biju pārsteigts, ka viņa soma svēra vismaz uz pusi mazāk par manu, kaut gan parasti tā svēra par trešdaļu vairāk! Mana soma svēra 17kg. Lai arī biju centies neņemt līdzi liekus priekšmetus, tomēr kilogrami salasījās. Lielāko svaru sastādīja telts, trīs GoPro kameras ar saules lādētāju un ūdens. Lai vienkāršāk būtu filmēt, kamerām līdzi biju paņēmis padomju foto statīvu, kuru ērti bija pieskrūvēt pie trekkinga nūjas. Pat pārtiku šoreiz izvēlējos sublimētos Travellunch, lai svars ir minimāls! No Moretti palienēju kompaktu gāzes prīmusiņu ar rezerves gāzes balonu. Tā nu tas svars salasās.

   Iekāpām autobusā uz Mazirbi plkst. 17:30, Kolkā tas iebrauc plkst. 20:47. Autobusā šīs trīs stundas paiet tīri ātri, jo Edžus sen nav satikts un ir par ko parunāt. Sākotnēji gan bijām iecerējuši minēt krustvārdu mīklas, bet steigā savas krustvārdu mīklas bijām nodevuši bagāžā. Tā nu atlika tikai pļāpāt un atcerēties, kā pa šo ceļu braucām uz Engures kempingu vecpuišu ballītē.

Pienāca laiks kāpt ārā Kolkas otrajā pieturā pie „Elvi” veikala, kurā gribējām ieskriet paķert ūdeni un kādu našķi rītam. Bet te pēkšņi autobusa šoferis piedāvāja aizvest līdz pat pašam Kolkas raga pagriezienam, un mēs neatteicāmies, jo mani līdzi paņemtie 3 litri ūdens un 1 litrs NZ (Неприкосновенный запас), kas bija Edžum, mums principā pietiktu līdz rītdienas pirmajam pit - stopam Mazirbē. Ārā bijā satumsis un mēs nolēmām no somas izvilkt pieres lukturīšus. Meklējot vietu apmetnei, aizgājām arī līdz jūrai - tā teikt, apsveicināties! Biju patīkami pārsteigts par modernizācijas līmeni. Laternām ir saules paneļi, stāvlaukumā ir sensoru gaismas, viss ir sakopts, tagad arī asfalts ir uzliets no Kolkas līdz Ventspilij. Viss kā pie cilvēkiem.

Rīts Kolkas ragā.

   Pūta stiprs vējš, un barometrā krita spiediens, tas nozīmēja tikai vienu – drīz sāksies negaiss. Par to mēs aizdomājāmies braucot garām Mērsragam, kad jūras pusē jau bija novākušies melni mākoņi un nedaudz smidzināja. Lai arī vējš bija stiprs, tomēr likās diezgan silts. Sākām meklēt, kur apmesties. Netālu no krasta bijām uzgājuši pļavu ar soliņu un galdu, nolēmām telti celt nedaudz nostāk tā, lai ir aizvējš. Domāts – darīts. Telts bija uzslieta, un miga iekārtota, laiks bija ķerties klāt vakariņām. Prīmusiņā uzvārījām ūdeni un aplējām Travellunchu, kamēr tas „ievilkās”, uzvārījām otru ūdens porciju tējai. Šoreiz tējas guru bija Edžus – uzvārīja mums piparmētru tēju ar ingveru. Laiks sāka mākties arvien vairāk, bet tas mums netraucēja izbaudīt ilgi neredzēto dabu. Paēduši, izdzēruši tēju, iztīrījām zobus un devāmies teltī. Modinātājs tika uzgriezts uz plkst. 6:40, ar cerību ieraudzīt saullēktu, bet nekā, visu nakti lija lietus un rīts bija apmācies. Nedaudz pārmijām dažus vārdus un, novēlējām viens otram labu nakti. Iemigām ātri, jo šī diena abiem bija darba diena un bija manāms nogurums, kā arī svaigais gaiss un jūras šalkas ieaijāja tīri labi.

Kolkas rags.

   Es pamodos īsi pirms modinātāja zvana, ar kuru Edžus lepojās, jo tas ir tik neizturams, ka pat viņš pieceļas, lai to atslēgtu, lai gan bieži vien pēc modinātāja atslēgšanas iekrīt atpakaļ gultā. Mūsu telts atradās nepilnus 30 metrus no krasta, kas pēdējo gadu vētrās bija pamatīgi izgrauzts. Paņēmis GoPro, nolēmu iet nedaudz pafilmēt, tā teikt, iedokumentēt mūsu pārgājiena pirmo rītu. Arī Edžus pamazām cēlās augšā, viņam agri rīti nepatīk, gluži kā man -  vēlie vakari. Lai vai kā, bet viņš piecēlās un pat neīgņojās, jo mērķis bija nosprausts, un tas bija jāsasniedz. Lai sasniegtu mērķi, bija jānoiet daudzie kilometri, lai to noietu, bija ilgi jāiet, lai ilgi ietu, vajadzēja daudz laika un, lai būtu šis laiks, bija agri jāceļas! Man pat ir tāds teiciens: „Jo agrāk piecelsies, jo vairāk izdarīsi!”

Visā kopumā rīts sākās labi, atskaitot anormālos odus, kas mudžēja apkārt kā tāds izsalcis vilku bars starp divām treknām aitām. Centāmies ļoti operatīvi pabrokastot un sakrāmēties, lai dotos ceļā. Odi nudien nelika mieru!

   Brokastīs bija Travellunch muslis un Edžus tēja. Tik ātri pabrokastot un sakrāmēties vēl nebija izdevies. Plkst. 8:10 mēs izgājām. Piegājām pie raga, paskatījāmies kā viļņi sitās viens pret otru un devāmies ceļā! Pirmā pieturvieta bija paredzēta Mazirbe, kas bija pēc 20 km. Tur bija paredzēts pusdienot un iepirkt provīziju turpmākajam ceļam.

   Pirmajos kilometros biju sapratis, ka šāda veida „skriešana” man nepatīk, jo apkārt ir tik skaista daba un gribējās uzkāpt kraujā vai apskatīties, kas mežā darās. Starp citu, bija doma arī pa mežu iet, jo gribējās apskatīties, kas ir palicis no mazbānīša dzelzceļa, kurš kursēja no Mazirbes līdz Ventspilij. Sākumā tā ātrums bija 9km/h, kas ir nedaudz ātrāk par cilvēka iešanas ātrumu. Dzelzceļš 60.-ajos gados tika likvidēts Par to var palasīt šeit un šeit. Daudz interesantu lietu.

Ragu muzeja norāde.

Vaides tornis.

   Pamazām mākoņi izklīda un parādījās saule. Laiks kļuva saulaināks. Bijām sasnieguši Vaides pludmali un te bija norāde „Ragu muzejs”  – ļoti gribējās to apmeklēt, bet diemžēl nolēmām doties tālāk. Netālu starp koku galotnēm paspīdēja kaut kāds skatu tornis, kurā nolēmām pamēģināt uzrāpties. Pieejot klāt, ieraudzījām žogu apkārt tornim. Ar vilšanos raudzījāmies uz torni, bet tad uz meža takas parādījās kāds vecs vīrs ar grozu un teica: „Tur no otras puses var tam žogam pāri tikt. Kad jaunieši te vasarā sabrauc, visu laiku pa to torni ložņā. Tas ir vecais robežsardzes radiotornis.”

   Metām nost mugursomas un kāpām augšā. Skats ir fantastisks, visu krastu var redzēt. Sabildējāmies un kāpām lejā. Pamanīju, ka mežā ir daudz sēņu un nodomāju, ka rīt, pa ceļam uz mājām, vajadzētu salasīt dažas, lai mājās var sēņu mērci uztaisīt. Vējš jau no paša rīt bija stiprs un šķita, ka pieņemas spēkā, bet par sliktiem laika apstākļiem nekas neliecināja, jo debesis bija tikpat kā skaidras. Pēc stundas nonācām Pitragā, aiz kura jūrā ietecēja pirmais šķērslis – Pitragupīte. Kājas bija jau nogurušas pēc šiem 15 km un tā upīte nāca, savā ziņā, kā glābiņš – varēja atdzesēt kājas. Novilkām apavus un bridām pāri. Par brīnumu, ūdens nebija auksts, tas patīkami vēsināja kājas. Es nedaudz uzkavējos ūdenī, lai izbaudītu šo mirkli.

    Līdz Mazirbei bija atlikuši 5 km un mēs atpalikām no nospraustā laika mērķa tikai par 20 minūtēm. Vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā un pūta tieši sejā. Pēc nakts lietus smiltis zem kājām bija kā bieza putra un pārvietoties pa to kļuva arvien grūtāk. Pēc nepilnas stundas bijām nonākuši līdz Mazirbes pludmalei, un ar atvieglojumu uzelpojām, ka šodien paredzētā ceļa puse ir noieta. Gājām iekšā ciematā meklēt veikalu un kādu ēstuvi, jo gribējās ieēst kaut ko mājas gaumē. Veikalu mēs atradām, bet vienīgā ēstuve, kas atradās Lībiešu tautas namā, bija ciet. Pusdienās ēdām to, kas bija sākotnēji ieplānots - kārtējais Travellunch. Iekārtojāmies uz soliņiem pie veikala plkst. 12:20. Vēl pat pēdējais Mazirbe – Rīga autobuss stāvēja pieturā. Abi iegājām veikalā, lai nopirktu provīziju, un pie reizes arī kādu našķi pusdienām. Par cik nākamais veikals tika paredzēts tikai Ventspilī, tad te vajadzēja nopirkt visu nepieciešamo atlikušajam ceļam. Kopumā tika iegādāti 10L ūdens, maizes kukulītis, siers, sviests, ledenes, daži banāni un iebiezinātā piena burciņa. Pusdienās ēdienam un dzērienam izlietojām 2 litrus ūdens, vēl 3 litrus es ielēju sev dzeršanas sistēmā un 5L paņēma Edžus. Mēs parēķinājām, ka katrai ēdienreizei ir vajadzīgi 2 litri ūdens, kopā ir paredzētas vēl četras ēdienreizes, plus ūdens ceļā, kā arī no rīta un vakarā seju nomazgāt un zobus iztīrīt. It kā jau varēja paļauties uz mazajām upītēm vai strautiem un neņemt tik daudz to ūdeni līdzi, bet īsti nebija laika pētīt, kur tie strauti ir un cik tīri tie ir.

Miķeļbāka.

Saulriets pie Oviešiem.

   No Mazirbes izgājām ap diviem dienā un ar zināmu nogurumu sākām soļot pa jauno asfaltēto ceļu, jo vējš pūta tik stipri, ka negribējās atgriezties krastā. Gājām diezgan raitā solī un, lai īsinātu laiku, runājām par dažādām tēmām. Ap plkst. 15:00 piezvanīja Robis un teica, ka ar draudzeni drīz plāno braukt uz Ventspili, caur Kolku. Teica, ka sazvanīsies un saskriesies, lai apsveicinātos.

   Ar katru stundu kājās parādījās arvien lielāks nogurums; Edžus likās gaužām nelaimīgs un uz priekšu tagad kustējās ar daudz mazāku entuziasmu. Es biju izteicis domu par to, Robis varētu mūs pavest kādu gabaliņu, jo pēc iziešanas no Mazirbes mūsu ātrums strauji kritās un šodienas minimums, kas mums bija jānoiet, attālinājās no mums. Pulkstenis rādīja pusseši, bet mums bija jānoiet vēl 7 km līdz maršruta viduspunktam vai arī vēl 15-20 km, lai rītdien būtu mazāk, ko iet. Jo es neticēju, ka mēs, noejot šodien 42 km, spēsim to rītdien atkārtot. Īsi pēc sešiem mēs apstājāmies pie Irbes tilta, lai iedzertu tēju ar šokolādi un atvilktu elpu. Robis bija klāt pēc 15 minūtēm. Sarunājām ar viņu, ka paraus mūs kādu gabaliņu. Norunājām, ka viņš mūs aizvedīs līdz Ovīšiem, bet pa ceļam iebrauksim Miķeļtornī apskatīties bāku.

Brokastis.

Edžus cīnās ar Miegu!

   Bākā ir liela un skats no augšas ir fantastisks, vienīgais tie 60 metri ir jāuzkāpj, kas pēc 38 km bija visai problemātiski, bet mēs to tomēr paveicām. No bākas skatu laukuma var redzēt, cik daudz mežu ir visapkārt un cik liela ir tā jūra. No augšas varēja redzēt arī lielo Irbenes radiolokatoru, kurš pacēlās virs priežu galotnēm. Sabildējāmies, norēķinājāmies ar saimnieci (paprasīja 50 santīmus no katra) un devāmies tālāk. Piebraucot pie Ovīšu bākas, kas arī tika ieplānots apskates objektu maršrutā, konstatējām, ka sestdienās tā strādā līdz plkst. 18:00. Tagad pulkstenis jau rādīja septiņi. Neko darīt – apmeklēsim šo vietu citreiz. Pasakām „paldies” Robim, atvadāmies un dodamies tālāk – šodien ir jāatrod kāda jauka vieta, kur apmesties. Edžus ir gatavs būvēt telti jau pēc 200 metriem, es uzstāju, ka ir jāpaiet nostāk no ceļa un jāslien telts kaut kur pie kāpām. Edžus negribīgi piekrīt, un mēs soļojam pa nelielu stidziņu jūras virzienā. Noejot kādu kilometru, atrodam piemērotu vietu apmetnei, nometam mantas, uzstādu statīvu kamerai un pavēršu to pret rietošo sauli, kura burtiski pēc 10 minūtēm pazudīs jūrā. Kamēr saule riet, Edžus parāda man dažus vingrinājumus, kā pēc iespējas labāk ir atslābināt muskuļus. Pēc 15 minūšu vingrošanas sākam krāmēties – būvējam telti, vāram ūdeni, gatavojam vakariņas. Pa to laiku saule jau pazuda jūras dzelmē. Tālumā gar krastu varēja saskatīt vairākas uguntiņas – tie bija makšķernieki, kurus sastapām gar visu piekrasti un, kā uzzinājām Mazirbē, te notika makšķerēšanas čempionāts. Ap desmitiem ielīdām teltī un apsedzāmies ar guļammaisiem. Nakts bija silta.

Lādēju GoPro.

Meža ceļš.

   Debesis bija skaidras, un rītdiena solījās būt saulaina. Lai arī vējš ik pa brīdim paraustīja telti, tas netraucēja miegam, kurš pēc šodienas noietajiem kilometriem, iestājās ātri. Naktī dažbrīd pamodos no tā, ka kāda brāzma aizķēra telti, bet tikpat ātri arī iemigu atpakaļ. Es pamodos ar pirmo gaismiņu – jutos pilnībā izgulējies un atpūties, pilnīgi pretēji Edžum, kurš nekādi nevarēja saņemties, lai pieceltos. Bet es viņu nesteidzināju, jo pateicoties Robim, mums šodien bija neliela laika rezerve, lai arī savi 30 km bija vēl jānoiet. Kamēr starp Edžu un Miegu norisinājās cīņa, es aizgāju pie jūras. Laiks bija fantastisks – tik skaidras debesis! Pastaigāju gar krastu un pēc 20 minūtēm devos atpakaļ. Pa to laiku Edžus bija pavirzījies nedaudz tuvāk telts izejai un jau izskatījās daudzsološāk. Lēnā garā sāku gatavot brokastis, kuras sastāvēja no kārtējā Travellunch un piparmētru tējas ar ingveru. Kamēr vārījās ūdens termosam, Edžus arī beidzot sarosījās un bija izlīdīs ārā no telts. Mierīgi pasēdējām, paēdam brokastis un iedzērām silto tēju, kura deva rīta mundrumu. Šorīt varēja nesteidzīgi izbaudīt brokastis, jo odu, kas nežēlīgi uzbruka pirmajā rītā, te nebija.

   Ieturējuši maltīti, parēķinājām, cik ūdens mums vēl ir nepieciešams, un lieko ūdeni izlējām. Ķērāmies klāt pie telts novākšanas un somu krāmēšanas. Edžum soma kļuva ievērojami vieglāka, jo no 6L ūdens, kas bija viņa somā, bija atlicis tikai 1L – viņa NZ blašķe un 1L tējas termosā. Arī mana soma kļuva nedaudz vieglāka, jo pārtikas kļuva mazāk un ūdens mazinājās. Uzmetot skatienu krastam, devāmies iekšā mežā. Nolēmām iet pa meža ceļu, kurš gāja paralēli jūrai un pilnīgi iespējams, ka kādreiz bija mazbānīša dzelzceļa līnija. Pēc kartes vajadzēja noiet vēl 28 km, kas nebija visai vienkārši, jo kājas bija kļuvušas daudz smagākas. Tomēr neatlaidīgi turoties pie maršruta, devāmies ceļā. Ejot pa meža ceļu, uz kura acīmredzami jau labu laiku nebija bijusi neviena dzīva dvēsele, saskārāmies ar ne pārāk patīkamu pārsteigumu, kas zināmi samazināja mūsu pārvietošanās ātrumu. Tie bija lieli zirnekļu tīkli ik pēc dažiem metriem. Kādus 500 metrus aktīvi cīnījāmies ar tiem, vēlāk tie mazinājās un trāpīja sejā tieši tad, kad tos vismazāk gaidījām.

Pa ceļam lasīju gailenes uz mājām.

Pusdienas uz ceļa.

   Gājām, runājām, līdz nemanot iznācām kādā ciematā. Edžus pilnīgā optimismā teica, ka tā ir Staldzene un līdz Ventspilij te palikusi kāda pusotra stunda, bet tā bija tikai Liepene un līdz Staldzenei bija jāiet vismaz stunda. Es ierosināju uztaisīt mazu „pīppauzi” un pie reizes kaut ko iekost. Par cik jau pamazām tuvojāmies Ventspilij, tad siltās pusdienas nolēmām netaisīt un iztikt ar sviestmaizēm. Beidzot varēja noaut apavus un atpūtināt kājas, kas pēc šodienas 15 km, bija nogurušas. Edžus izskatījās noguris, bet neko nepārmeta un nekomentēja. Viņš vienkārši atgulās zālē un raudzījās debesīs. Es sāku smērēt maizītes un sadalīju pēdējo termosā ievārīto tēju. Paēdām un devāmies tālāk. Ap pusdiviem sasniedzām tik ilgi gaidīto Staldzeni. 

Liecība par dzelzceļu.

Beidzot!

Lielāko gandarījumu sagādāja asfaltētais ceļš, kurš gāja mums vēlamajā virzienā. Piesēdām autobusa pieturā pie laivu bāzes, pie kuras bija sapulcējušies svētdienas atpūtnieki un vilka virsū ūdenslīdēju tērpus. Nekad nebiju redzēji kā to dara dzīvē. Izrādās, ka to hidrotērpu viņi no iekšpuses izskalo ar kaut kādu ziepjūdeni, lai vieglāk ieslidinātos tajā. Kādas 15 minūtes sēdējām uz soliņa un pētījām šos ūdenslīdējus. Brīdi vēlāk izvilku no somas karti un skatījos ceļu, pa kuru mēs varētu visizdevīgāk aiziet līdz Ventspils centram – autoostai. Ceļš tika izvēlēts, un mēs devāmies ceļā. Pēc pārsimts metriem bijām sasnieguši sevis izvirzītā mērķa robežpunktu – zīmi „Ventspils”. No zīmes līdz galapunktam bija  atlikuši kādi 10 km. Pa ceļam uzgājām liecību par dzelzceļa esamību – vecu, nobružātu autobusa pieturas plāksnīti ar uzrakstu „Staldzenes Stacija”. Arī ceļš, pa kuru mēs gājām caur mežu, šķita kā bijušā dzelzceļa stiga.

Atpūšamies uz soliņa.

Chalange accepted!

    Man ļoti gribējās redzēt jūru vēlreiz, tā teikt, atvadīties pirms prombraukšanas un nolēmu maršrutu nedaudz pamainīt. Biju arī nodomājis, ka mēs varētu iet gar krastu. Izejot no Staldzenes, pagriezāmies uz Kolkas ielu, kas šķita ļoti uzmundrinošs nosaukums, un devāmies pa to jūras šalku virzienā. Pēc neilga laika gan atdūrāmies pret zīmi „STĀT! Privātīpašums.” Apgājām to pa labo pusi, tur gāja vēl viens ceļš, bet šoreiz bez tik draudīgās zīmes. Pēc 300 metriem ceļš sāka iet gar jūru Kolkas virzienā, nolēmām neiet tālāk un 30 metrus līdz jūrai izlauzties caur krūmāju. Te nu bija! Stāvējām nelielas kraujā galā virs līcīša. Jūra bangoja, un ūdens sniedzās gandrīz līdz pašai kraujas pakājei. Galvā nāca doma par liekajiem kilometri, kas būs jāsoļo atpakaļ uz lielo ceļu, jo gar krastu ceļu turpināt nevarēja. Nokāpu lejā krastā un piegāju pie jūras – tāds spēks! 

Edžus sēdēja augšā visai domīgs. Lai viņu lieki nemocītu, ātri sabildēju un mēs devāmies atpakaļ uz lielo ceļu. No tā atdalījās neliels celiņš, kurš šķietami gāja vajadzīgajā virzienā. Ceļš iznāca tieši piekrastē un beidzās augstas kraujas galā. Gar krauju gāja smilšains meža ceļš, pa kuru ejot kājas stiga tā irdenajās smiltīs. Bet mēs neatlaidīgi kustējām uz priekšu. Nonākuši līdz naftas rūpnīcai, ceļu turpinājām gar to – civilizācijas virzienā. Atkal parādījās asfalts. Uz pirmā soliņa piesēdām atvilkt elpu. Pulkstenis rādija 14:45, līdz autobusam bija atlikušas nepilnas divas stundas. Bija jāiet. Lēnā solī devāmies cauri pilsētai autoostas virzienā. Noejot gar bērnu atrakciju parku ievēroju zīmi „Centrs 4 km”, tas priecēja. Bija atlikusi mazāk kā stunda, ko iet. Pēc brīža parādījās tilts un mēs jau nopriecājāmies, ka tas ir pāri Ventai, bet nē, tas bija dzelzceļa pārvads un Ventas tilts bija vēl priekšā. Uz abiem tiltiem pūta stiprs vējš, kas apgrūtināja tā jau grūto iešanu.

Ilgi gaidītā autoosta.

Ventas tilts.

Uz Ventas tilta uztaisījām pēdējo kopbildi. Tilta galā mūs sagaidīja kāpnes, kas caur parku mums nedaudz noīsinātu ceļu. Edžus, pieejot pie šīm trepēm, izsauca: „Chalange accepted!” un devās lejup. Izejot caur parku, atlika tikai finiša taisne un pēc pārdesmit minūtēm bijām jau galā. Uz autobusu paspējām pēdējā brīdī. Izņēmām no somas ūdeni, iebiezināto pienu, krustvārdu mīklas un kāpām autobusā. Autobusā izdzērām iebiezināto pienu un lēnām atlūzām.

     Neraugoties uz garo pārgājienu, kas prasīja daudz spēka, man ir tikai viena atziņa – nevajag tā skriet! Apkārt bija tik daudz visādu skaistu vietu, pie kurām piestāt. Nav vērts noiet tos n-tos kilometrus tikai tādēļ, ka tā gribās! Jo pat īsti safilmēt nesanāca tā, kā gribējās.

Maršruta garums: ap 85km
Noietais attālums: ap 70km
Pārgājiena ilgums: ap 60h

Maršruts: KARTE