Braslas ekspedīcija

 Brasla - Līgatne (26-28.08.2011)

Braslas upe jau no pirmās tikšanās reizes mani savaldzināja un lika tur doties atkārtoti. Tā mani vilināja ar saviem neskaitāmajiem līkumiem, pauguriem, kraujām un gandrīz neizejamajiem brikšņiem. Lai arī ik pa laikam parādās kāda taciņa, tik pat ātri tā arī pazūd krūmājā. Bet šoreiz par spīti visiem šiem šķēršļiem tika nolemts savākt komandu un gar Braslas krastu aiziet līdz Gaujai, tur uztaisīt virvju pārceltuvi un šķērsojot Gauju pa otru krastu nokļūt līdz Augšlīgatnei, no kurienes ar vilcienu doties mājup.

Braslas slūžas.

Domas par Braslas ekspedīciju bija jau sen, kad pirms dažiem gadiem kopā ar Edžu tur pabijām ar virvēm pētot iežus un alas. Toreiz gan nebijām gaidījuši šādu reljefu un arī laika rezerves mums nebija. Tamdēļ nolēmām šeit atgriezties atkārtoti.

Tā nu es sāku plānot Braslas ekspedīciju. Nopirku topogrāfiskās kartes un izvērtēju, kur varētu pārcelties pāri upei, apskatījos transporta kustības sarakstu un sāku vākt komandu. Par cilvēku pieteikumiem sūdzēties nevarēja, bet paredzēju, ka vairums no interesentiem tomēr atteiksies.

Braslas tilts. Starts.

Kopumā bijām 6 cilvēki, starp kuriem arī viena meitene. Inventārs bija sagādāts un sagatavots. Par cik nevarējām atrisināt jautājumu par guļvietu, nolēmām teltis līdzi neņemt, bet gan iztikt ar diviem 3m x 5m tentiem, kas arī tika darīts. Rūpīgi satinot tie bija ļoti kompakti un viegli. Drošības labad paņēmām arī dažus telšu mietiņus, ar kuriem varētu atsiet tentus vajadzības gadījumā.

Mūsu naktsmītne.

Sākotnēji starts bija paredzēts piektdienas rītā, bet pēdējā brīdī nolēmu startēt piektdienas vakarā. Tā arī darījām! Tikāmies pie stacijas pulksteņa  jau piecos, lai lēnā garā, nesteidzīgi iepirktu pārtiku. No Rīgas izbraucām 18:10 un Braslā bijām īsi pirms pus astoņiem. Braslas pieturā kādu laiku uzkavējāmies, lai pārpakotu mantas un sadalītu pārtiku. Šī vakara uzdevums bija nokļūt līdz nometnes vietai, kuru bijām atklājuši ar Edžu pirmajā reizē. Vieta tiešām skaista – Brasla met līkumu, no visām pusēm ieskauj nogāzes un vienā no tām aptuveni 2 metrus virs ūdens ir ala. Līdz Braslas zivju audzētavai devāmies pa ceļu. Nonākot līdz slūžām saule jau bija gandrīz norietējusi, bija tikai sarkana atblāzma uz ūdenskrātuves smilšakmens klintīm. Sākām meklēt taku, kas vestu mūs augšā stāvajā Aņītas iezī. Pamazām sāka tumst. Nolēmu nevilcināties un līdu iekšā pirmajā krūmāja, kurā bija kas līdzīgs iemītai takai. Nodomāju, ka gan jau taka agrāk vai vēlāk parādīsies. Tā arī bija – uzkāpjot pirmajā stāvajā paugurā parādījās arī taka, kas veda gar Braslas labo krastu tieši pa pašu kraujas malu. Sāka tumst un pamazām sākām vilkt ārā lukturīšus. Nonākot pie mazā strauta ūdenskrituma, kur ar Edžu pagājušo reizi pusdienojām, nolemjam lejā nekāpt un to apiet. Pa ceļam taka ik pa brīdim pazūd un no jauna parādās. Pēc neskaitāmajiem lejupceļiem un augšupceļiem esam izgājuši klajumā, caur kuru iet elektrolīnija, kas šķērso upi. Tas nozīmē, ka ir palicis viens kāpiens lejup, mazs upes līkums un esam klāt savā nakts nometnē. Skats no šīs kraujas ir iespaidīgs. Šie drūpošie ieži ik pa laikam nobirst kā sniega lavīna, turklāt kopā ar kokiem, tādēļ laivot pa Braslu ir visai sarežģīti. Sakritušie koki ievērojami atņem prieku airēties, jo pārsvarā sanāk laivu stumt vai vilkt. Pēc brīža esam klāt vietā, kuru biju noraudzījis apmetnei – nav mainījusies, vienīgi kārtējo reizi makšķernieki ir pamatīgi piecūkojuši ar  konservu bundžām un papīriem.

Iezis ar alu.

Ātri sadalījām pienākumus un ķērāmies klāt pie darba. Kamēr vieni būvēja naktsmītni – savdabīgu no tenta būvētu nojumi ar sienām un grīdu, citi kūra ugunskuru un gādāja malku. Kad nojume bija gatava, mantas sanestas iekšā un viss sagatavots nakšņošanai, nolēmām ieturēt vakariņas. Vakariņās sacepām desas un līdzpaņemto kabaci. Izrādās, ka ugunskurā gatavots kabacis ir visai gards ēdiens. Pasēdējām pie ugunskura un drīz vien jau devāmies pie miera. Nakts bija mierīga un visi gulēja labi. Lietus nebija un rīts bija silts. Pirmais piecēlās Mārtiņš un sāka kurināt ugunskuru, vēlāk viņam pievienojās arī Gatis. Paēdam brokastis un Edžus pat paspēja nopeldēties, sakravājām mantas, salasījām miskasti, ko bija atstājuši makšķernieki un ap 12:00 jau startējām. Turpinājām savu ceļu gar Braslas labo krastu. Šodien bija paredzēts veikt vislielāko attālumu – plāns bija nokļūt līdz Gaujas ietekai, tur papusdienot, atvilkt elpu un doties līdz “Paslavām” – laivotāju kempinga vieta, tieši pie tām salām caur kurām gribējām nokļūt Gaujas pretējā krastā. Pēc kartes attālums nešķita tik draudīgs, bet šīs burvīgās upes krastu reljefs drīz vien lika mainīt par to domas.

Brienam pāri Braslas līcītim.

Turpinājām iet pa taku, kas gāja augšup un lejup pa stāvajām nogāzēm. Tā ik pa laikam mijās ar zvēru takām un mēs pa tām vairākkārt maldīgi bijām nokāpuši līdz upei un tad atskārtām, ka taka beidzās un atkal ir jākāpj augšā. Krūmi, brikšņi, nātres... tas viss piederējās pie lietas. Pa ceļam lasīju gailenes, ko pusdienās varēšu piecept pie nūdelēm. Pa ceļam bija nepieciešams atrast arī kādu strautu ar tīru ūdeni, jo vakarā bija paredzēts vārīt rīsus un cept salasītās sēnes. Pēc stundas atradām strautu, kurš atradās līdzās kārtējam iespaidīgajam iezim, bet šoreiz ar alu kādus 6 metrus virs krasta. Nolēmām tajā ielūkoties. Ala veda dziļumā un sašaurinājās un ar lukturīti nebija iespējams saskatīt galu, bet spriežot pēc izkārnījumiem, tur visticamāk dzīvoja lapsa. Nolēmām netraucēt un doties tālāk. Uzpildījām tukšās ūdens pudeles un devāmies ceļā. Atkal bija jārāpjas augšā kalnā.

Laiks priecēja un mēs soļojām uz priekšu, pamazām visi sāka vaimanāt par pusdienu pārtraukumu, jo pulkstenis rādīja jau pāri diviem. Es teicu, ka varam atvilkt elpu, bet pusdienas gatavot nevaram, jo ja apstāsimies, tad uz ilgu, bet vēl jāiet un jāiet. Tā nu turpinājām ceļu, ar tukšiem vēderiem.

Edžus šķērso krauju.

Pēc stundas bijām nonākuši līdz vietai, kur vajadzēja šķērsot Braslas upi, lai nokļūtu līdz laivotāju apmetnes vietai „Brasla”. Upe te bija sekla – „kulīte +” (līdz viduklim), bet vēsa un strauja, turklāt gultne nav īpaši patīkama – akmeņi un zari. Visi bijām veiksmīgi tikuši pāri, bet šoreiz gan ar zaudējumiem – Gatis mēģinot notvert kārtējo kadru, paslīd un iemet fotoaparātu upē. Ar to arī mūsu fotoreportāža beidzas.

Pēc 15 minūtēm, brienot pāri dadžu un nātru laukam, nonākam kempinga vietā „Brasla” un visi ir laimīgi, ka tūliņ varēs gatavot pusdienas un atpūsties. Ir tik patīkami beidzot novilkt smago mugursomu un pastaigāt bez tās.

Pulkstenis rāda pieci pēcpusdienā. Bet vēl kāds gabaliņš ir jānoiet – pēc kartes tie ir 4 km, bet dzīvē tie varētu būt 6-7 km. Pētot karti un ceļu, pa kuru dosimies, lēnām gatavojam pusdienas. Pēc 20 minūtēm ir saceptas pa ceļam salasītās gailenes un uzvārīti makaroni. Paēdam. Uzvārām ūdeni tējai un atguļamies. Nogurums ņem virsroku un atpūta pamazām ieilgst. Guļot uz paklājiņa, domāju cik tomēr ir patīkams šī sasniegtā rezultāta nogurums. Kad esi sasniedzis savu mazo mērķi. Daži no mums nedaudz iesnaustas. Pulkstenis rāda 18:45 un es sāku tramdīt guļošos – jādodas ceļā, jo no šodienas nakts nometnes ir atkarīgs mūsu rītdienas mājupceļš. Pievarējuši sevi un sakrāmējuši somas,  sākam pamazām virzīties gar Gaujas krastu uz priekšu. Sākumā gar krastu iet smuka taciņa, kas dod cerību līdz nometnei nokļūt īpaši nebrienot caur brikšņiem, bet jau pēc 500 metriem tā pazūd. Turpinam ceļu pieturoties pēc krasta. Pēc brīža kartē ieraugu kalnainu apvidu, kas mums ir jāšķērso. Nolemju iet apkārt, pa šī paugura korīti caur mežu, lai nebūtu jākāpj lejā un tad atkal ar mokām jākāpj augšā. Upe pamazām novirzās pa labi un uz brīdi pazūd skatienam, bet kāpt lejā tik ļoti negribas, ka turpinām ceļu pa kori. Pēc kādas pus stunda esam nonākuši atpakaļ pie upes un te ir arī ceļš. Dodamies pa to tālāk un jau pēc desmit minūtēm beidzot esam nonākuši „Paslavās”.

Pamazām iekārtojamies. Nometnē bez mums ir vēl viens laivotāju pāris. Konstatēju, ka mūsu ūdens krājumi iet uz beigām, un nolemju ar Mārtiņu doties tā meklējumos, kamēr tiek ierīkota apmetnes vieta. Pēc kartes biju izpētījis, ka kādus 800 metrus augšup pa upi ir jābūt strautam. Pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem vakarā un sāk jau krēslot. Mežā gaismas praktiski nav un ceļu saskatīt ir gandrīz neiespējami, bet drīz vien nonākam kādā apmetnē, kurā līksmo kādi 30 cilvēki. Kā izrādās šī ir galvenā „Paslavu” apmetne, bet tā,  kurā esam mēs ir otra laivu piestātne ar stāvo krastu un nav visai populāra. Apsveicinamies ar jauniešiem un dodamies tālāk. Steigā biju piemirsis paņemt lukturīti no mugursomas. Paliek tumšāks un pēc brīža sāk iezagties doma par atgriešanos apmetnē, bet tomēr izdodas sasniegt strautu. Uzpildam tukšās pudeles un, praktiski taustoties pa tumsu, dodamies atpakaļ uz nometni.

Ugunskurs ir iekurināts un tents ir nostiepts. Laiks ir skaidrs un sola labu nākošo dienu. Ieturam maltīti un dodamies pie miera. Nakts bija silta, bet vējaina.

Augšā esam ap astoņiem. Kamēr daļa kārtojās, es ar Moretti un Mārtiņu ejam apskatīties vietu, kur varētu pārcelties pāri upei. Upes platums pārsniedz 50 metrus, kas pēc kartes spriežot ir stipri vairāk nekā bija gaidīts. Labi, ka ir otra virve; kopā ir 70 metri. Ilgi staigājam gar krastu pārdomās, vai vispār ir vērts riskēt. Kamēr domājam un spriedelējam pulkstenis rāda jau 11 no rīta un, ja stundas laikā nepārcelsimies otrā krastā, tad uz vilcienu 15:30 mēs nekādi nepaspēsim. Pavīd doma par došanos gar upi tālāk, līdz Līgatnes maksas pārceltuvei. Bet nē! Laiks rīkoties. Kādu brīdi lozējam kurš bridīs pāri upei, lai atsietu virvi. Piesakās Gatis. Ūdens ir pavēss, bet tas nav šķērslis, lai lektu straujajā upē. Arī laiks vairs nelutina ar saules stariem un pamazām sāk mākties mākoņi, kas ne par ko labu neliecina. Viss ir jādara ātri. Virve ir smaga un krītot ūdeni tā velk Gati pa straumi prom. Pēc brīža Gatim palīgā dodas arī Edžus, kas palīdz virvi noturēt virs ūdens, lai tā nevilktu prom. Garām brauc vairāki laivotāji un sajūsminoties par skatu piedāvā mūs pārcelt pretējā krastā. Mēs gan laipni atsakām, jo ja jau ir uzsākta pārceltuves būvniecība, tad tā ir jāpabeidz, lai ekspedīcijas mērķis būtu sekmīgi sasniegts. Edžus ar Gati beidzot ir tikuši pretējā krastā un atsējuši virvi. Es uzsienu trīšu mehānismu un Mārtiņš pa to laiku ir atradis baļķi, kuru iesiesim kā sēdeklīti, lai varētu sausi pārcelties pāri. Nospriegojam virvi, saliekam mantas mugursomās; viss ir sastiprināts un pārbaudīts. Mārtiņš dodas pirmais. Un pirmais pārsteigums – pēc pirmajiem 10 metriem virve, kura šķita gana nospriegota un bija 3 metrus virs ūdens, tagad bija tik tālu nostiepusies, ka sēdeklītī sēdošais Mārtiņš jau līdz potītēm bija ūdenī. Ātri atvilkām viņu atpakaļ krastā un nekas cits neatlika, kā pāri pārceltuvei vilkt tikai somas un pašiem pieturoties pie virves brist pāri. Laika pārspriegot virvi arī vairs nebija. Noģērbāmies un devāmies pāri upei. Es gāju pēdējais un, kad biju pretējā krastā, sāka līt, arī pulkstenis rādīja jau 12:10 un vajadzēja steigties. Kamēr visi ģērbās Gatis aizbrida atpakaļ uz krastu un atsēja visu inventāru. Virve bija slapja un smaga. Mums bija jāmēro vēl 12km līdz Līgatnes stacijai, bet, paldies dievam, pa ceļu nevis takām, jo pa šīm dienām bija jau apnikuši neizbrienamie brikšņi.

Izbridām caur salu, uz karas bijām pārcēlušies, sasniedzām Gaujas tādu kā līcīti, kurā ūdens bija knapi līdz pus celim, bet iekāpjot tajā šķita, ka tas tūdaļ sasals. Kas būtu domājis, ka stāvošs ūdens augustā var būt ledains. Ar pārsteigumu, bet tomēr tikām pāri Gaujai. Lietus lija un drēbes palika slapjas. Piestiprināju slapjo virvi sev pie mugursomas un devāmies ceļā.

Attālums no pārcelšanās vietas līdz Līgatnes dzelzceļa stacijai bija daudz ātrāks nekā šķita sākumā, lai arī lietus un nogurums darīja savu. Līgatni sasniedzām kopā, bet, kad izgājām uz šosejas, tad katrs ieņēma savu tempu un mēs izstiepāmies ap 600 metrus garā rindā.

Stundu pirms vilciena sasniedzām Līgatnes staciju (Augšlīgatne) un pat pagūvam ieiet veikalā un iegādāties kaut ko pusdienām. Stacijā satiekam arī citus ceļotājus, kuri bija gājuši no Siguldas līdz Līgatnei gar Gauju. Papusdienojuši sagaidām vilcienu, kas nogādā mūs Rīgā. Stacijā mūs sagaida Mārtiņa sieva, kuras pirmie vārdi bija:"Vai kā jūs visi smaržojat pēc dabas!". mājās.

Pasākums ir izdevis par visiem 100. Upi pievarējām, lai arī ne tā, kā sākotnēji bija iecerēts.

Maršruta garums: ~25km
Ekspedīcijas ilgums: ap 48 stundām
Maršruts: KARTE