Chalange accepted!

Kolka – Ventspils (14.09.-16.09.)

Jau labu laiku biju domājis doties pie dabas. Velkot ar pirkstu pa karti, nodomāju, ka vajadzētu aizbraukt uz Kurzemi – sen tur nav būts. Lielo ceļotāju iespaidā nodomāju paieties kādu garāku gabaliņu, nekā ierasts. Plānojot datumus, kuros varētu doties, nekādi nevarēju atrast kompromisu: vai nu nebija iespējams dabūt brīvdienu vai arī nebija kompanjona ar ko iet, biju pat nolēmis doties viens pats. Facebook profilā izveidoju pasūkumu ar norādītu datumu un, ja nu kāds vēlētos, tad noteikti padotu ziņu un pievienotos. Maršruts tika izraudzīts Kolka – Ventspils (85km). Par cik ar satiksmi Kolkas pusē ir kā ir, nolēmu doties piektdienas vakarā līdz Kolkas ragam, tur nakšņot un tālāk gar krastu iet līdz Ventspilij.

6:50 no rīta.

   Neilgi pirms pārgājiena dienas interesi izrādīja Edžus - mans uzticamais ceļojumu biedrs un Mārtiņš – māsas vīrs, bet pēdējā brīdī Mārtiņš „nolikās” ar temperatūru un atstāja mūs divatā! Pirms pārgājiena Edžu stingri piekodināju neņemt līdzi liekas mantas, piemēram, 70 metrus slapjas virves (humors no iepriekšējiem piedzīvojumiem). Iepriekšējā vakarā sazvanījāmies, lai pārliecinātos, vai ekipējums nepārklājās. Piektdienas vakarā, satiekot Edžu, biju pārsteigts, ka viņa soma svēra vismaz uz pusi mazāk par manu, kaut gan parasti tā svēra par trešdaļu vairāk! Mana soma svēra 17kg. Lai arī biju centies neņemt līdzi liekus priekšmetus, tomēr kilogrami salasījās. Lielāko svaru sastādīja telts, trīs GoPro kameras ar saules lādētāju un ūdens. Lai vienkāršāk būtu filmēt, kamerām līdzi biju paņēmis padomju foto statīvu, kuru ērti bija pieskrūvēt pie trekkinga nūjas. Pat pārtiku šoreiz izvēlējos sublimētos Travellunch, lai svars ir minimāls! No Moretti palienēju kompaktu gāzes prīmusiņu ar rezerves gāzes balonu. Tā nu tas svars salasās.

   Iekāpām autobusā uz Mazirbi plkst. 17:30, Kolkā tas iebrauc plkst. 20:47. Autobusā šīs trīs stundas paiet tīri ātri, jo Edžus sen nav satikts un ir par ko parunāt. Sākotnēji gan bijām iecerējuši minēt krustvārdu mīklas, bet steigā savas krustvārdu mīklas bijām nodevuši bagāžā. Tā nu atlika tikai pļāpāt un atcerēties, kā pa šo ceļu braucām uz Engures kempingu vecpuišu ballītē.

Pienāca laiks kāpt ārā Kolkas otrajā pieturā pie „Elvi” veikala, kurā gribējām ieskriet paķert ūdeni un kādu našķi rītam. Bet te pēkšņi autobusa šoferis piedāvāja aizvest līdz pat pašam Kolkas raga pagriezienam, un mēs neatteicāmies, jo mani līdzi paņemtie 3 litri ūdens un 1 litrs NZ (Неприкосновенный запас), kas bija Edžum, mums principā pietiktu līdz rītdienas pirmajam pit - stopam Mazirbē. Ārā bijā satumsis un mēs nolēmām no somas izvilkt pieres lukturīšus. Meklējot vietu apmetnei, aizgājām arī līdz jūrai - tā teikt, apsveicināties! Biju patīkami pārsteigts par modernizācijas līmeni. Laternām ir saules paneļi, stāvlaukumā ir sensoru gaismas, viss ir sakopts, tagad arī asfalts ir uzliets no Kolkas līdz Ventspilij. Viss kā pie cilvēkiem.

Rīts Kolkas ragā.

   Pūta stiprs vējš, un barometrā krita spiediens, tas nozīmēja tikai vienu – drīz sāksies negaiss. Par to mēs aizdomājāmies braucot garām Mērsragam, kad jūras pusē jau bija novākušies melni mākoņi un nedaudz smidzināja. Lai arī vējš bija stiprs, tomēr likās diezgan silts. Sākām meklēt, kur apmesties. Netālu no krasta bijām uzgājuši pļavu ar soliņu un galdu, nolēmām telti celt nedaudz nostāk tā, lai ir aizvējš. Domāts – darīts. Telts bija uzslieta, un miga iekārtota, laiks bija ķerties klāt vakariņām. Prīmusiņā uzvārījām ūdeni un aplējām Travellunchu, kamēr tas „ievilkās”, uzvārījām otru ūdens porciju tējai. Šoreiz tējas guru bija Edžus – uzvārīja mums piparmētru tēju ar ingveru. Laiks sāka mākties arvien vairāk, bet tas mums netraucēja izbaudīt ilgi neredzēto dabu. Paēduši, izdzēruši tēju, iztīrījām zobus un devāmies teltī. Modinātājs tika uzgriezts uz plkst. 6:40, ar cerību ieraudzīt saullēktu, bet nekā, visu nakti lija lietus un rīts bija apmācies. Nedaudz pārmijām dažus vārdus un, novēlējām viens otram labu nakti. Iemigām ātri, jo šī diena abiem bija darba diena un bija manāms nogurums, kā arī svaigais gaiss un jūras šalkas ieaijāja tīri labi.

Kolkas rags.

   Es pamodos īsi pirms modinātāja zvana, ar kuru Edžus lepojās, jo tas ir tik neizturams, ka pat viņš pieceļas, lai to atslēgtu, lai gan bieži vien pēc modinātāja atslēgšanas iekrīt atpakaļ gultā. Mūsu telts atradās nepilnus 30 metrus no krasta, kas pēdējo gadu vētrās bija pamatīgi izgrauzts. Paņēmis GoPro, nolēmu iet nedaudz pafilmēt, tā teikt, iedokumentēt mūsu pārgājiena pirmo rītu. Arī Edžus pamazām cēlās augšā, viņam agri rīti nepatīk, gluži kā man -  vēlie vakari. Lai vai kā, bet viņš piecēlās un pat neīgņojās, jo mērķis bija nosprausts, un tas bija jāsasniedz. Lai sasniegtu mērķi, bija jānoiet daudzie kilometri, lai to noietu, bija ilgi jāiet, lai ilgi ietu, vajadzēja daudz laika un, lai būtu šis laiks, bija agri jāceļas! Man pat ir tāds teiciens: „Jo agrāk piecelsies, jo vairāk izdarīsi!”

Visā kopumā rīts sākās labi, atskaitot anormālos odus, kas mudžēja apkārt kā tāds izsalcis vilku bars starp divām treknām aitām. Centāmies ļoti operatīvi pabrokastot un sakrāmēties, lai dotos ceļā. Odi nudien nelika mieru!

   Brokastīs bija Travellunch muslis un Edžus tēja. Tik ātri pabrokastot un sakrāmēties vēl nebija izdevies. Plkst. 8:10 mēs izgājām. Piegājām pie raga, paskatījāmies kā viļņi sitās viens pret otru un devāmies ceļā! Pirmā pieturvieta bija paredzēta Mazirbe, kas bija pēc 20 km. Tur bija paredzēts pusdienot un iepirkt provīziju turpmākajam ceļam.

   Pirmajos kilometros biju sapratis, ka šāda veida „skriešana” man nepatīk, jo apkārt ir tik skaista daba un gribējās uzkāpt kraujā vai apskatīties, kas mežā darās. Starp citu, bija doma arī pa mežu iet, jo gribējās apskatīties, kas ir palicis no mazbānīša dzelzceļa, kurš kursēja no Mazirbes līdz Ventspilij. Sākumā tā ātrums bija 9km/h, kas ir nedaudz ātrāk par cilvēka iešanas ātrumu. Dzelzceļš 60.-ajos gados tika likvidēts Par to var palasīt šeit un šeit. Daudz interesantu lietu.

Ragu muzeja norāde.

Vaides tornis.

   Pamazām mākoņi izklīda un parādījās saule. Laiks kļuva saulaināks. Bijām sasnieguši Vaides pludmali un te bija norāde „Ragu muzejs”  – ļoti gribējās to apmeklēt, bet diemžēl nolēmām doties tālāk. Netālu starp koku galotnēm paspīdēja kaut kāds skatu tornis, kurā nolēmām pamēģināt uzrāpties. Pieejot klāt, ieraudzījām žogu apkārt tornim. Ar vilšanos raudzījāmies uz torni, bet tad uz meža takas parādījās kāds vecs vīrs ar grozu un teica: „Tur no otras puses var tam žogam pāri tikt. Kad jaunieši te vasarā sabrauc, visu laiku pa to torni ložņā. Tas ir vecais robežsardzes radiotornis.”

   Metām nost mugursomas un kāpām augšā. Skats ir fantastisks, visu krastu var redzēt. Sabildējāmies un kāpām lejā. Pamanīju, ka mežā ir daudz sēņu un nodomāju, ka rīt, pa ceļam uz mājām, vajadzētu salasīt dažas, lai mājās var sēņu mērci uztaisīt. Vējš jau no paša rīt bija stiprs un šķita, ka pieņemas spēkā, bet par sliktiem laika apstākļiem nekas neliecināja, jo debesis bija tikpat kā skaidras. Pēc stundas nonācām Pitragā, aiz kura jūrā ietecēja pirmais šķērslis – Pitragupīte. Kājas bija jau nogurušas pēc šiem 15 km un tā upīte nāca, savā ziņā, kā glābiņš – varēja atdzesēt kājas. Novilkām apavus un bridām pāri. Par brīnumu, ūdens nebija auksts, tas patīkami vēsināja kājas. Es nedaudz uzkavējos ūdenī, lai izbaudītu šo mirkli.

    Līdz Mazirbei bija atlikuši 5 km un mēs atpalikām no nospraustā laika mērķa tikai par 20 minūtēm. Vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā un pūta tieši sejā. Pēc nakts lietus smiltis zem kājām bija kā bieza putra un pārvietoties pa to kļuva arvien grūtāk. Pēc nepilnas stundas bijām nonākuši līdz Mazirbes pludmalei, un ar atvieglojumu uzelpojām, ka šodien paredzētā ceļa puse ir noieta. Gājām iekšā ciematā meklēt veikalu un kādu ēstuvi, jo gribējās ieēst kaut ko mājas gaumē. Veikalu mēs atradām, bet vienīgā ēstuve, kas atradās Lībiešu tautas namā, bija ciet. Pusdienās ēdām to, kas bija sākotnēji ieplānots - kārtējais Travellunch. Iekārtojāmies uz soliņiem pie veikala plkst. 12:20. Vēl pat pēdējais Mazirbe – Rīga autobuss stāvēja pieturā. Abi iegājām veikalā, lai nopirktu provīziju, un pie reizes arī kādu našķi pusdienām. Par cik nākamais veikals tika paredzēts tikai Ventspilī, tad te vajadzēja nopirkt visu nepieciešamo atlikušajam ceļam. Kopumā tika iegādāti 10L ūdens, maizes kukulītis, siers, sviests, ledenes, daži banāni un iebiezinātā piena burciņa. Pusdienās ēdienam un dzērienam izlietojām 2 litrus ūdens, vēl 3 litrus es ielēju sev dzeršanas sistēmā un 5L paņēma Edžus. Mēs parēķinājām, ka katrai ēdienreizei ir vajadzīgi 2 litri ūdens, kopā ir paredzētas vēl četras ēdienreizes, plus ūdens ceļā, kā arī no rīta un vakarā seju nomazgāt un zobus iztīrīt. It kā jau varēja paļauties uz mazajām upītēm vai strautiem un neņemt tik daudz to ūdeni līdzi, bet īsti nebija laika pētīt, kur tie strauti ir un cik tīri tie ir.

Miķeļbāka.

Saulriets pie Oviešiem.

   No Mazirbes izgājām ap diviem dienā un ar zināmu nogurumu sākām soļot pa jauno asfaltēto ceļu, jo vējš pūta tik stipri, ka negribējās atgriezties krastā. Gājām diezgan raitā solī un, lai īsinātu laiku, runājām par dažādām tēmām. Ap plkst. 15:00 piezvanīja Robis un teica, ka ar draudzeni drīz plāno braukt uz Ventspili, caur Kolku. Teica, ka sazvanīsies un saskriesies, lai apsveicinātos.

   Ar katru stundu kājās parādījās arvien lielāks nogurums; Edžus likās gaužām nelaimīgs un uz priekšu tagad kustējās ar daudz mazāku entuziasmu. Es biju izteicis domu par to, Robis varētu mūs pavest kādu gabaliņu, jo pēc iziešanas no Mazirbes mūsu ātrums strauji kritās un šodienas minimums, kas mums bija jānoiet, attālinājās no mums. Pulkstenis rādīja pusseši, bet mums bija jānoiet vēl 7 km līdz maršruta viduspunktam vai arī vēl 15-20 km, lai rītdien būtu mazāk, ko iet. Jo es neticēju, ka mēs, noejot šodien 42 km, spēsim to rītdien atkārtot. Īsi pēc sešiem mēs apstājāmies pie Irbes tilta, lai iedzertu tēju ar šokolādi un atvilktu elpu. Robis bija klāt pēc 15 minūtēm. Sarunājām ar viņu, ka paraus mūs kādu gabaliņu. Norunājām, ka viņš mūs aizvedīs līdz Ovīšiem, bet pa ceļam iebrauksim Miķeļtornī apskatīties bāku.

Brokastis.

Edžus cīnās ar Miegu!

   Bākā ir liela un skats no augšas ir fantastisks, vienīgais tie 60 metri ir jāuzkāpj, kas pēc 38 km bija visai problemātiski, bet mēs to tomēr paveicām. No bākas skatu laukuma var redzēt, cik daudz mežu ir visapkārt un cik liela ir tā jūra. No augšas varēja redzēt arī lielo Irbenes radiolokatoru, kurš pacēlās virs priežu galotnēm. Sabildējāmies, norēķinājāmies ar saimnieci (paprasīja 50 santīmus no katra) un devāmies tālāk. Piebraucot pie Ovīšu bākas, kas arī tika ieplānots apskates objektu maršrutā, konstatējām, ka sestdienās tā strādā līdz plkst. 18:00. Tagad pulkstenis jau rādīja septiņi. Neko darīt – apmeklēsim šo vietu citreiz. Pasakām „paldies” Robim, atvadāmies un dodamies tālāk – šodien ir jāatrod kāda jauka vieta, kur apmesties. Edžus ir gatavs būvēt telti jau pēc 200 metriem, es uzstāju, ka ir jāpaiet nostāk no ceļa un jāslien telts kaut kur pie kāpām. Edžus negribīgi piekrīt, un mēs soļojam pa nelielu stidziņu jūras virzienā. Noejot kādu kilometru, atrodam piemērotu vietu apmetnei, nometam mantas, uzstādu statīvu kamerai un pavēršu to pret rietošo sauli, kura burtiski pēc 10 minūtēm pazudīs jūrā. Kamēr saule riet, Edžus parāda man dažus vingrinājumus, kā pēc iespējas labāk ir atslābināt muskuļus. Pēc 15 minūšu vingrošanas sākam krāmēties – būvējam telti, vāram ūdeni, gatavojam vakariņas. Pa to laiku saule jau pazuda jūras dzelmē. Tālumā gar krastu varēja saskatīt vairākas uguntiņas – tie bija makšķernieki, kurus sastapām gar visu piekrasti un, kā uzzinājām Mazirbē, te notika makšķerēšanas čempionāts. Ap desmitiem ielīdām teltī un apsedzāmies ar guļammaisiem. Nakts bija silta.

Lādēju GoPro.

Meža ceļš.

   Debesis bija skaidras, un rītdiena solījās būt saulaina. Lai arī vējš ik pa brīdim paraustīja telti, tas netraucēja miegam, kurš pēc šodienas noietajiem kilometriem, iestājās ātri. Naktī dažbrīd pamodos no tā, ka kāda brāzma aizķēra telti, bet tikpat ātri arī iemigu atpakaļ. Es pamodos ar pirmo gaismiņu – jutos pilnībā izgulējies un atpūties, pilnīgi pretēji Edžum, kurš nekādi nevarēja saņemties, lai pieceltos. Bet es viņu nesteidzināju, jo pateicoties Robim, mums šodien bija neliela laika rezerve, lai arī savi 30 km bija vēl jānoiet. Kamēr starp Edžu un Miegu norisinājās cīņa, es aizgāju pie jūras. Laiks bija fantastisks – tik skaidras debesis! Pastaigāju gar krastu un pēc 20 minūtēm devos atpakaļ. Pa to laiku Edžus bija pavirzījies nedaudz tuvāk telts izejai un jau izskatījās daudzsološāk. Lēnā garā sāku gatavot brokastis, kuras sastāvēja no kārtējā Travellunch un piparmētru tējas ar ingveru. Kamēr vārījās ūdens termosam, Edžus arī beidzot sarosījās un bija izlīdīs ārā no telts. Mierīgi pasēdējām, paēdam brokastis un iedzērām silto tēju, kura deva rīta mundrumu. Šorīt varēja nesteidzīgi izbaudīt brokastis, jo odu, kas nežēlīgi uzbruka pirmajā rītā, te nebija.

   Ieturējuši maltīti, parēķinājām, cik ūdens mums vēl ir nepieciešams, un lieko ūdeni izlējām. Ķērāmies klāt pie telts novākšanas un somu krāmēšanas. Edžum soma kļuva ievērojami vieglāka, jo no 6L ūdens, kas bija viņa somā, bija atlicis tikai 1L – viņa NZ blašķe un 1L tējas termosā. Arī mana soma kļuva nedaudz vieglāka, jo pārtikas kļuva mazāk un ūdens mazinājās. Uzmetot skatienu krastam, devāmies iekšā mežā. Nolēmām iet pa meža ceļu, kurš gāja paralēli jūrai un pilnīgi iespējams, ka kādreiz bija mazbānīša dzelzceļa līnija. Pēc kartes vajadzēja noiet vēl 28 km, kas nebija visai vienkārši, jo kājas bija kļuvušas daudz smagākas. Tomēr neatlaidīgi turoties pie maršruta, devāmies ceļā. Ejot pa meža ceļu, uz kura acīmredzami jau labu laiku nebija bijusi neviena dzīva dvēsele, saskārāmies ar ne pārāk patīkamu pārsteigumu, kas zināmi samazināja mūsu pārvietošanās ātrumu. Tie bija lieli zirnekļu tīkli ik pēc dažiem metriem. Kādus 500 metrus aktīvi cīnījāmies ar tiem, vēlāk tie mazinājās un trāpīja sejā tieši tad, kad tos vismazāk gaidījām.

Pa ceļam lasīju gailenes uz mājām.

Pusdienas uz ceļa.

   Gājām, runājām, līdz nemanot iznācām kādā ciematā. Edžus pilnīgā optimismā teica, ka tā ir Staldzene un līdz Ventspilij te palikusi kāda pusotra stunda, bet tā bija tikai Liepene un līdz Staldzenei bija jāiet vismaz stunda. Es ierosināju uztaisīt mazu „pīppauzi” un pie reizes kaut ko iekost. Par cik jau pamazām tuvojāmies Ventspilij, tad siltās pusdienas nolēmām netaisīt un iztikt ar sviestmaizēm. Beidzot varēja noaut apavus un atpūtināt kājas, kas pēc šodienas 15 km, bija nogurušas. Edžus izskatījās noguris, bet neko nepārmeta un nekomentēja. Viņš vienkārši atgulās zālē un raudzījās debesīs. Es sāku smērēt maizītes un sadalīju pēdējo termosā ievārīto tēju. Paēdām un devāmies tālāk. Ap pusdiviem sasniedzām tik ilgi gaidīto Staldzeni. 

Liecība par dzelzceļu.

Beidzot!

Lielāko gandarījumu sagādāja asfaltētais ceļš, kurš gāja mums vēlamajā virzienā. Piesēdām autobusa pieturā pie laivu bāzes, pie kuras bija sapulcējušies svētdienas atpūtnieki un vilka virsū ūdenslīdēju tērpus. Nekad nebiju redzēji kā to dara dzīvē. Izrādās, ka to hidrotērpu viņi no iekšpuses izskalo ar kaut kādu ziepjūdeni, lai vieglāk ieslidinātos tajā. Kādas 15 minūtes sēdējām uz soliņa un pētījām šos ūdenslīdējus. Brīdi vēlāk izvilku no somas karti un skatījos ceļu, pa kuru mēs varētu visizdevīgāk aiziet līdz Ventspils centram – autoostai. Ceļš tika izvēlēts, un mēs devāmies ceļā. Pēc pārsimts metriem bijām sasnieguši sevis izvirzītā mērķa robežpunktu – zīmi „Ventspils”. No zīmes līdz galapunktam bija  atlikuši kādi 10 km. Pa ceļam uzgājām liecību par dzelzceļa esamību – vecu, nobružātu autobusa pieturas plāksnīti ar uzrakstu „Staldzenes Stacija”. Arī ceļš, pa kuru mēs gājām caur mežu, šķita kā bijušā dzelzceļa stiga.

Atpūšamies uz soliņa.

Chalange accepted!

    Man ļoti gribējās redzēt jūru vēlreiz, tā teikt, atvadīties pirms prombraukšanas un nolēmu maršrutu nedaudz pamainīt. Biju arī nodomājis, ka mēs varētu iet gar krastu. Izejot no Staldzenes, pagriezāmies uz Kolkas ielu, kas šķita ļoti uzmundrinošs nosaukums, un devāmies pa to jūras šalku virzienā. Pēc neilga laika gan atdūrāmies pret zīmi „STĀT! Privātīpašums.” Apgājām to pa labo pusi, tur gāja vēl viens ceļš, bet šoreiz bez tik draudīgās zīmes. Pēc 300 metriem ceļš sāka iet gar jūru Kolkas virzienā, nolēmām neiet tālāk un 30 metrus līdz jūrai izlauzties caur krūmāju. Te nu bija! Stāvējām nelielas kraujā galā virs līcīša. Jūra bangoja, un ūdens sniedzās gandrīz līdz pašai kraujas pakājei. Galvā nāca doma par liekajiem kilometri, kas būs jāsoļo atpakaļ uz lielo ceļu, jo gar krastu ceļu turpināt nevarēja. Nokāpu lejā krastā un piegāju pie jūras – tāds spēks! 

Edžus sēdēja augšā visai domīgs. Lai viņu lieki nemocītu, ātri sabildēju un mēs devāmies atpakaļ uz lielo ceļu. No tā atdalījās neliels celiņš, kurš šķietami gāja vajadzīgajā virzienā. Ceļš iznāca tieši piekrastē un beidzās augstas kraujas galā. Gar krauju gāja smilšains meža ceļš, pa kuru ejot kājas stiga tā irdenajās smiltīs. Bet mēs neatlaidīgi kustējām uz priekšu. Nonākuši līdz naftas rūpnīcai, ceļu turpinājām gar to – civilizācijas virzienā. Atkal parādījās asfalts. Uz pirmā soliņa piesēdām atvilkt elpu. Pulkstenis rādija 14:45, līdz autobusam bija atlikušas nepilnas divas stundas. Bija jāiet. Lēnā solī devāmies cauri pilsētai autoostas virzienā. Noejot gar bērnu atrakciju parku ievēroju zīmi „Centrs 4 km”, tas priecēja. Bija atlikusi mazāk kā stunda, ko iet. Pēc brīža parādījās tilts un mēs jau nopriecājāmies, ka tas ir pāri Ventai, bet nē, tas bija dzelzceļa pārvads un Ventas tilts bija vēl priekšā. Uz abiem tiltiem pūta stiprs vējš, kas apgrūtināja tā jau grūto iešanu.

Ilgi gaidītā autoosta.

Ventas tilts.

Uz Ventas tilta uztaisījām pēdējo kopbildi. Tilta galā mūs sagaidīja kāpnes, kas caur parku mums nedaudz noīsinātu ceļu. Edžus, pieejot pie šīm trepēm, izsauca: „Chalange accepted!” un devās lejup. Izejot caur parku, atlika tikai finiša taisne un pēc pārdesmit minūtēm bijām jau galā. Uz autobusu paspējām pēdējā brīdī. Izņēmām no somas ūdeni, iebiezināto pienu, krustvārdu mīklas un kāpām autobusā. Autobusā izdzērām iebiezināto pienu un lēnām atlūzām.

     Neraugoties uz garo pārgājienu, kas prasīja daudz spēka, man ir tikai viena atziņa – nevajag tā skriet! Apkārt bija tik daudz visādu skaistu vietu, pie kurām piestāt. Nav vērts noiet tos n-tos kilometrus tikai tādēļ, ka tā gribās! Jo pat īsti safilmēt nesanāca tā, kā gribējās.

Maršruta garums: ap 85km
Noietais attālums: ap 70km
Pārgājiena ilgums: ap 60h

Maršruts: KARTE

Braslas ekspedīcija

 Brasla - Līgatne (26-28.08.2011)

Braslas upe jau no pirmās tikšanās reizes mani savaldzināja un lika tur doties atkārtoti. Tā mani vilināja ar saviem neskaitāmajiem līkumiem, pauguriem, kraujām un gandrīz neizejamajiem brikšņiem. Lai arī ik pa laikam parādās kāda taciņa, tik pat ātri tā arī pazūd krūmājā. Bet šoreiz par spīti visiem šiem šķēršļiem tika nolemts savākt komandu un gar Braslas krastu aiziet līdz Gaujai, tur uztaisīt virvju pārceltuvi un šķērsojot Gauju pa otru krastu nokļūt līdz Augšlīgatnei, no kurienes ar vilcienu doties mājup.

Braslas slūžas.

Domas par Braslas ekspedīciju bija jau sen, kad pirms dažiem gadiem kopā ar Edžu tur pabijām ar virvēm pētot iežus un alas. Toreiz gan nebijām gaidījuši šādu reljefu un arī laika rezerves mums nebija. Tamdēļ nolēmām šeit atgriezties atkārtoti.

Tā nu es sāku plānot Braslas ekspedīciju. Nopirku topogrāfiskās kartes un izvērtēju, kur varētu pārcelties pāri upei, apskatījos transporta kustības sarakstu un sāku vākt komandu. Par cilvēku pieteikumiem sūdzēties nevarēja, bet paredzēju, ka vairums no interesentiem tomēr atteiksies.

Braslas tilts. Starts.

Kopumā bijām 6 cilvēki, starp kuriem arī viena meitene. Inventārs bija sagādāts un sagatavots. Par cik nevarējām atrisināt jautājumu par guļvietu, nolēmām teltis līdzi neņemt, bet gan iztikt ar diviem 3m x 5m tentiem, kas arī tika darīts. Rūpīgi satinot tie bija ļoti kompakti un viegli. Drošības labad paņēmām arī dažus telšu mietiņus, ar kuriem varētu atsiet tentus vajadzības gadījumā.

Mūsu naktsmītne.

Sākotnēji starts bija paredzēts piektdienas rītā, bet pēdējā brīdī nolēmu startēt piektdienas vakarā. Tā arī darījām! Tikāmies pie stacijas pulksteņa  jau piecos, lai lēnā garā, nesteidzīgi iepirktu pārtiku. No Rīgas izbraucām 18:10 un Braslā bijām īsi pirms pus astoņiem. Braslas pieturā kādu laiku uzkavējāmies, lai pārpakotu mantas un sadalītu pārtiku. Šī vakara uzdevums bija nokļūt līdz nometnes vietai, kuru bijām atklājuši ar Edžu pirmajā reizē. Vieta tiešām skaista – Brasla met līkumu, no visām pusēm ieskauj nogāzes un vienā no tām aptuveni 2 metrus virs ūdens ir ala. Līdz Braslas zivju audzētavai devāmies pa ceļu. Nonākot līdz slūžām saule jau bija gandrīz norietējusi, bija tikai sarkana atblāzma uz ūdenskrātuves smilšakmens klintīm. Sākām meklēt taku, kas vestu mūs augšā stāvajā Aņītas iezī. Pamazām sāka tumst. Nolēmu nevilcināties un līdu iekšā pirmajā krūmāja, kurā bija kas līdzīgs iemītai takai. Nodomāju, ka gan jau taka agrāk vai vēlāk parādīsies. Tā arī bija – uzkāpjot pirmajā stāvajā paugurā parādījās arī taka, kas veda gar Braslas labo krastu tieši pa pašu kraujas malu. Sāka tumst un pamazām sākām vilkt ārā lukturīšus. Nonākot pie mazā strauta ūdenskrituma, kur ar Edžu pagājušo reizi pusdienojām, nolemjam lejā nekāpt un to apiet. Pa ceļam taka ik pa brīdim pazūd un no jauna parādās. Pēc neskaitāmajiem lejupceļiem un augšupceļiem esam izgājuši klajumā, caur kuru iet elektrolīnija, kas šķērso upi. Tas nozīmē, ka ir palicis viens kāpiens lejup, mazs upes līkums un esam klāt savā nakts nometnē. Skats no šīs kraujas ir iespaidīgs. Šie drūpošie ieži ik pa laikam nobirst kā sniega lavīna, turklāt kopā ar kokiem, tādēļ laivot pa Braslu ir visai sarežģīti. Sakritušie koki ievērojami atņem prieku airēties, jo pārsvarā sanāk laivu stumt vai vilkt. Pēc brīža esam klāt vietā, kuru biju noraudzījis apmetnei – nav mainījusies, vienīgi kārtējo reizi makšķernieki ir pamatīgi piecūkojuši ar  konservu bundžām un papīriem.

Iezis ar alu.

Ātri sadalījām pienākumus un ķērāmies klāt pie darba. Kamēr vieni būvēja naktsmītni – savdabīgu no tenta būvētu nojumi ar sienām un grīdu, citi kūra ugunskuru un gādāja malku. Kad nojume bija gatava, mantas sanestas iekšā un viss sagatavots nakšņošanai, nolēmām ieturēt vakariņas. Vakariņās sacepām desas un līdzpaņemto kabaci. Izrādās, ka ugunskurā gatavots kabacis ir visai gards ēdiens. Pasēdējām pie ugunskura un drīz vien jau devāmies pie miera. Nakts bija mierīga un visi gulēja labi. Lietus nebija un rīts bija silts. Pirmais piecēlās Mārtiņš un sāka kurināt ugunskuru, vēlāk viņam pievienojās arī Gatis. Paēdam brokastis un Edžus pat paspēja nopeldēties, sakravājām mantas, salasījām miskasti, ko bija atstājuši makšķernieki un ap 12:00 jau startējām. Turpinājām savu ceļu gar Braslas labo krastu. Šodien bija paredzēts veikt vislielāko attālumu – plāns bija nokļūt līdz Gaujas ietekai, tur papusdienot, atvilkt elpu un doties līdz “Paslavām” – laivotāju kempinga vieta, tieši pie tām salām caur kurām gribējām nokļūt Gaujas pretējā krastā. Pēc kartes attālums nešķita tik draudīgs, bet šīs burvīgās upes krastu reljefs drīz vien lika mainīt par to domas.

Brienam pāri Braslas līcītim.

Turpinājām iet pa taku, kas gāja augšup un lejup pa stāvajām nogāzēm. Tā ik pa laikam mijās ar zvēru takām un mēs pa tām vairākkārt maldīgi bijām nokāpuši līdz upei un tad atskārtām, ka taka beidzās un atkal ir jākāpj augšā. Krūmi, brikšņi, nātres... tas viss piederējās pie lietas. Pa ceļam lasīju gailenes, ko pusdienās varēšu piecept pie nūdelēm. Pa ceļam bija nepieciešams atrast arī kādu strautu ar tīru ūdeni, jo vakarā bija paredzēts vārīt rīsus un cept salasītās sēnes. Pēc stundas atradām strautu, kurš atradās līdzās kārtējam iespaidīgajam iezim, bet šoreiz ar alu kādus 6 metrus virs krasta. Nolēmām tajā ielūkoties. Ala veda dziļumā un sašaurinājās un ar lukturīti nebija iespējams saskatīt galu, bet spriežot pēc izkārnījumiem, tur visticamāk dzīvoja lapsa. Nolēmām netraucēt un doties tālāk. Uzpildījām tukšās ūdens pudeles un devāmies ceļā. Atkal bija jārāpjas augšā kalnā.

Laiks priecēja un mēs soļojām uz priekšu, pamazām visi sāka vaimanāt par pusdienu pārtraukumu, jo pulkstenis rādīja jau pāri diviem. Es teicu, ka varam atvilkt elpu, bet pusdienas gatavot nevaram, jo ja apstāsimies, tad uz ilgu, bet vēl jāiet un jāiet. Tā nu turpinājām ceļu, ar tukšiem vēderiem.

Edžus šķērso krauju.

Pēc stundas bijām nonākuši līdz vietai, kur vajadzēja šķērsot Braslas upi, lai nokļūtu līdz laivotāju apmetnes vietai „Brasla”. Upe te bija sekla – „kulīte +” (līdz viduklim), bet vēsa un strauja, turklāt gultne nav īpaši patīkama – akmeņi un zari. Visi bijām veiksmīgi tikuši pāri, bet šoreiz gan ar zaudējumiem – Gatis mēģinot notvert kārtējo kadru, paslīd un iemet fotoaparātu upē. Ar to arī mūsu fotoreportāža beidzas.

Pēc 15 minūtēm, brienot pāri dadžu un nātru laukam, nonākam kempinga vietā „Brasla” un visi ir laimīgi, ka tūliņ varēs gatavot pusdienas un atpūsties. Ir tik patīkami beidzot novilkt smago mugursomu un pastaigāt bez tās.

Pulkstenis rāda pieci pēcpusdienā. Bet vēl kāds gabaliņš ir jānoiet – pēc kartes tie ir 4 km, bet dzīvē tie varētu būt 6-7 km. Pētot karti un ceļu, pa kuru dosimies, lēnām gatavojam pusdienas. Pēc 20 minūtēm ir saceptas pa ceļam salasītās gailenes un uzvārīti makaroni. Paēdam. Uzvārām ūdeni tējai un atguļamies. Nogurums ņem virsroku un atpūta pamazām ieilgst. Guļot uz paklājiņa, domāju cik tomēr ir patīkams šī sasniegtā rezultāta nogurums. Kad esi sasniedzis savu mazo mērķi. Daži no mums nedaudz iesnaustas. Pulkstenis rāda 18:45 un es sāku tramdīt guļošos – jādodas ceļā, jo no šodienas nakts nometnes ir atkarīgs mūsu rītdienas mājupceļš. Pievarējuši sevi un sakrāmējuši somas,  sākam pamazām virzīties gar Gaujas krastu uz priekšu. Sākumā gar krastu iet smuka taciņa, kas dod cerību līdz nometnei nokļūt īpaši nebrienot caur brikšņiem, bet jau pēc 500 metriem tā pazūd. Turpinam ceļu pieturoties pēc krasta. Pēc brīža kartē ieraugu kalnainu apvidu, kas mums ir jāšķērso. Nolemju iet apkārt, pa šī paugura korīti caur mežu, lai nebūtu jākāpj lejā un tad atkal ar mokām jākāpj augšā. Upe pamazām novirzās pa labi un uz brīdi pazūd skatienam, bet kāpt lejā tik ļoti negribas, ka turpinām ceļu pa kori. Pēc kādas pus stunda esam nonākuši atpakaļ pie upes un te ir arī ceļš. Dodamies pa to tālāk un jau pēc desmit minūtēm beidzot esam nonākuši „Paslavās”.

Pamazām iekārtojamies. Nometnē bez mums ir vēl viens laivotāju pāris. Konstatēju, ka mūsu ūdens krājumi iet uz beigām, un nolemju ar Mārtiņu doties tā meklējumos, kamēr tiek ierīkota apmetnes vieta. Pēc kartes biju izpētījis, ka kādus 800 metrus augšup pa upi ir jābūt strautam. Pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem vakarā un sāk jau krēslot. Mežā gaismas praktiski nav un ceļu saskatīt ir gandrīz neiespējami, bet drīz vien nonākam kādā apmetnē, kurā līksmo kādi 30 cilvēki. Kā izrādās šī ir galvenā „Paslavu” apmetne, bet tā,  kurā esam mēs ir otra laivu piestātne ar stāvo krastu un nav visai populāra. Apsveicinamies ar jauniešiem un dodamies tālāk. Steigā biju piemirsis paņemt lukturīti no mugursomas. Paliek tumšāks un pēc brīža sāk iezagties doma par atgriešanos apmetnē, bet tomēr izdodas sasniegt strautu. Uzpildam tukšās pudeles un, praktiski taustoties pa tumsu, dodamies atpakaļ uz nometni.

Ugunskurs ir iekurināts un tents ir nostiepts. Laiks ir skaidrs un sola labu nākošo dienu. Ieturam maltīti un dodamies pie miera. Nakts bija silta, bet vējaina.

Augšā esam ap astoņiem. Kamēr daļa kārtojās, es ar Moretti un Mārtiņu ejam apskatīties vietu, kur varētu pārcelties pāri upei. Upes platums pārsniedz 50 metrus, kas pēc kartes spriežot ir stipri vairāk nekā bija gaidīts. Labi, ka ir otra virve; kopā ir 70 metri. Ilgi staigājam gar krastu pārdomās, vai vispār ir vērts riskēt. Kamēr domājam un spriedelējam pulkstenis rāda jau 11 no rīta un, ja stundas laikā nepārcelsimies otrā krastā, tad uz vilcienu 15:30 mēs nekādi nepaspēsim. Pavīd doma par došanos gar upi tālāk, līdz Līgatnes maksas pārceltuvei. Bet nē! Laiks rīkoties. Kādu brīdi lozējam kurš bridīs pāri upei, lai atsietu virvi. Piesakās Gatis. Ūdens ir pavēss, bet tas nav šķērslis, lai lektu straujajā upē. Arī laiks vairs nelutina ar saules stariem un pamazām sāk mākties mākoņi, kas ne par ko labu neliecina. Viss ir jādara ātri. Virve ir smaga un krītot ūdeni tā velk Gati pa straumi prom. Pēc brīža Gatim palīgā dodas arī Edžus, kas palīdz virvi noturēt virs ūdens, lai tā nevilktu prom. Garām brauc vairāki laivotāji un sajūsminoties par skatu piedāvā mūs pārcelt pretējā krastā. Mēs gan laipni atsakām, jo ja jau ir uzsākta pārceltuves būvniecība, tad tā ir jāpabeidz, lai ekspedīcijas mērķis būtu sekmīgi sasniegts. Edžus ar Gati beidzot ir tikuši pretējā krastā un atsējuši virvi. Es uzsienu trīšu mehānismu un Mārtiņš pa to laiku ir atradis baļķi, kuru iesiesim kā sēdeklīti, lai varētu sausi pārcelties pāri. Nospriegojam virvi, saliekam mantas mugursomās; viss ir sastiprināts un pārbaudīts. Mārtiņš dodas pirmais. Un pirmais pārsteigums – pēc pirmajiem 10 metriem virve, kura šķita gana nospriegota un bija 3 metrus virs ūdens, tagad bija tik tālu nostiepusies, ka sēdeklītī sēdošais Mārtiņš jau līdz potītēm bija ūdenī. Ātri atvilkām viņu atpakaļ krastā un nekas cits neatlika, kā pāri pārceltuvei vilkt tikai somas un pašiem pieturoties pie virves brist pāri. Laika pārspriegot virvi arī vairs nebija. Noģērbāmies un devāmies pāri upei. Es gāju pēdējais un, kad biju pretējā krastā, sāka līt, arī pulkstenis rādīja jau 12:10 un vajadzēja steigties. Kamēr visi ģērbās Gatis aizbrida atpakaļ uz krastu un atsēja visu inventāru. Virve bija slapja un smaga. Mums bija jāmēro vēl 12km līdz Līgatnes stacijai, bet, paldies dievam, pa ceļu nevis takām, jo pa šīm dienām bija jau apnikuši neizbrienamie brikšņi.

Izbridām caur salu, uz karas bijām pārcēlušies, sasniedzām Gaujas tādu kā līcīti, kurā ūdens bija knapi līdz pus celim, bet iekāpjot tajā šķita, ka tas tūdaļ sasals. Kas būtu domājis, ka stāvošs ūdens augustā var būt ledains. Ar pārsteigumu, bet tomēr tikām pāri Gaujai. Lietus lija un drēbes palika slapjas. Piestiprināju slapjo virvi sev pie mugursomas un devāmies ceļā.

Attālums no pārcelšanās vietas līdz Līgatnes dzelzceļa stacijai bija daudz ātrāks nekā šķita sākumā, lai arī lietus un nogurums darīja savu. Līgatni sasniedzām kopā, bet, kad izgājām uz šosejas, tad katrs ieņēma savu tempu un mēs izstiepāmies ap 600 metrus garā rindā.

Stundu pirms vilciena sasniedzām Līgatnes staciju (Augšlīgatne) un pat pagūvam ieiet veikalā un iegādāties kaut ko pusdienām. Stacijā satiekam arī citus ceļotājus, kuri bija gājuši no Siguldas līdz Līgatnei gar Gauju. Papusdienojuši sagaidām vilcienu, kas nogādā mūs Rīgā. Stacijā mūs sagaida Mārtiņa sieva, kuras pirmie vārdi bija:"Vai kā jūs visi smaržojat pēc dabas!". mājās.

Pasākums ir izdevis par visiem 100. Upi pievarējām, lai arī ne tā, kā sākotnēji bija iecerēts.

Maršruta garums: ~25km
Ekspedīcijas ilgums: ap 48 stundām
Maršruts: KARTE

Nakts pastaiga

Lilaste – Rīga. Nakts (04-05.02.2012)

      Kā jau ierasts doma doties aukstākajā laikā radās pavisam spontāni, lai gan pastaiga kā tāda plānota nebija, tā tomēr notika.

Tikko esam izkāpuši no vilciena (17:20)

   Visu nedēļu zvanījos saviem puišiem un vaicāju par vēlmi doties mežā - tā teikt "olu saldēšanas festivālā". Sākumā piekrišana bija no visiem pieciem, bet vēlāk, temperatūrai pazeminoties, pirmais atteicās Mārtiņš, vēlāk arī Gatiņš. Par Moretti līdz beigām tā arī nebiju sapratis, jo dienu pirms plānotā gājiena viņš aizstāvēja maģistru. Vēlāk gan, gribēdams kā labāk, izdarīja kā parasti. Tādi stabili gājēji bijām divi - es un Edžus.
   Esmu dzimis trešajā februāri un šogad tas iekrita piektdienā, kas nozīmēja, ka ir jāizmanto izdevība un ar saviem uzticamajiem draugiem jādodas dabā par spīti "vēsajam" laikam. Lai arī sākuma doma bija aizbraukt līdz Lilastei un pie Garajiem ezeriem uztaisīt nelielu nojumi ar reflektoru un mierīgi pārlaist nakti. Sasniedzot ezerus, es gribēju aiziet arī līdz jūrai. Ja jau bijām tik tālu nonākuši - vienmēr ir bijusi vēlēšanās pabūt ziemā tajās vietās, kur gadiem esam atpūtušies vasarā. Lilaste neapšaubām ir viena no manām mīļākajām vietām, jo tur ir gaiša aura. Lilastes pludmali sasniedzām ap pus septiņiem vakarā. Es biju jau noskatījis vietu, kur varētu būvēt nojumi un kurināt ugunskuru, kad pēkšņi Edžus ierosināja doties ceļā un ar kājām aizsoļot līdz Rīgai. Man šī doma šķita saistoša, bet visai neierasta, jo nekad neesam gājuši naktī. Tad Edžus, mierinot mani, teica, ka paiesimies gabaliņu un tad sliesim nometni, kursim ugunskuru, gatavosim vakariņas. Es jau pēdējā laikā esmu palicis visai kūtrs uz šitādām izdarībām. Bet iekšēji mani kaut kas mudināja piekrist Edžum un doties ceļā. Tajā brīdī man šķita, ka tā būs lieliska pieredze un sava organisma pārbaude. Tā nu uzvilkām savas sejas maskas un devāmies atpakaļ pie dzelzceļa, lai gar to aizsoļotu līdz Gaujas stacijai.

Ierodas Moretti (20:15)

     Gājām un runājām. Pētījām jocīgas cilvēka pēdas uz takas. Mans Suunto rādīja -17*C un seja dikti nesala. Pēc 40 minūtēm bijām nonākuši Gaujas stacijā. Apskatījos telefonā - četri neatbildēti zvani no Moretti. Atzvanu. Paceļ. "Pie kura ezera jūs esat?", jautā balss no telefona. Tajā brīdī man parādās smaids un es sasmejos. Viņš tomēr atbrauca! Bet mēs vairs nebijām uz vietas. Kamēr gaidījām Moretti, tikmēr nolēmām kaut ko iekost un sākām stellēt prīmusiņus. Edžus gāzes deglis nestrādāja, jo lielā aukstuma dēļ spiediens balonā bija samazinājies. Godīgi sakot, biju pārsteigts par Optiums gāzi, jo tai teorētiski vajadzētu strādāt, bet kā izrādās pie vainas ir butāns. (Turpmāk ņemsim tikai propāna un izobutāna miksējumu, jo Moretti JetBoil gāze, kurai nav butāna, strādāja lieliski). Neko darīt, es izvilku savas šķidrā un sausās spirta plītiņas. Uz šķidrā spirta plītiņas uzlikām ūdeni, uz sausā spirta panniņu, lai uzceptu sasalušo gaļu un vēlāk Lāču maizi. Starp citu, Lāču maize ar riekstiem cepta sviestā garšo vienkārši fantastiski.

Kopbilde Gaujas stacijā (21:35)

   Gaidot Moretti, sākām nedaudz salt. Temperatūra gan rādīja tikai -18*C. Izdzērām pēdējo tēju no mana termosa un Moretti bija jau klāt. Sabučojāmies, apskāvāmies, apsveicām viens otru. Pa to laiku, brīnumainā kārtā, bija uzvārījies ūdens un mēs aplējām savus roltonus. Kamēr roltons ievilkās, Edžus uzcepa sīpolus uz sausā spirta plītiņas. Starp citu, spirts ir baigā štelle. Uzcept uz viņa var labi, bet ūdens vārās ļoti ilgi (trīs gadus atpakaļ pirmo reizi mēģināju -15*C uzvārīt ūdeni uz sausā spirta – 300ml ūdens uzvārīšana man prasīja divas lielās spirta tabletes un ap 15 minūtēm). Savukārt šķidrais spirts ir lieliska manta. Nesmird, nešņāc, karstums labs, ļoti kompakts un kas svarīgi -  lēts.
   Paēduši bijām un pus desmitos vakarā no Gaujas stacijas pa dzelzceļa sliedēm devāmies tālāk. Carnikavas stacijā bijām līdz ar pēdējo vilcienu uz Rīgu. (Atzīšos, ka dažbrīd, kopš sākām iet, bija iezagusies doma kāpt vakara vilcienā un doties mājās – nezinu kāpēc tā, jo man patīk šāda veida aktivitātes. Iespējams esmu jau pamatīgi iesēņojies mājās, bet nu tas jāmēģina labot.) Pie stacijas bija rajona karte, pie kuras ilgi spriedelējām pa kuru ceļu iesim, līdz es ierosināju ieiet stacijā un kasierei pajautāt karsto ūdeni tējai. Tā arī darījām – iekšā bija silti, uz radiatoriem sēdēja vienīgā saprātīga būtne – kaķis. Kamēr kasiere vārīja mums ūdeni, mēs nedaudz atvilkām elpu. Tagad termosā bija silts ūdens un Moretti iemeta tajā divus karkadē tējas maisiņus, Edžus iebēra nedaudz cukura. Atvadījāmies no kasieres un devāmies ceļā. Plāns bija pa ceļa malu aizstaigāt līdz Garciema dzelzceļa pārbrauktuves un tad Kalngales pagriezienā nogriezties pa kreisi uz Sužiem, un tur jau tikai desmitnieks (10km) līdz Juglai, kas arī bija mūsu galamērķis – silta tēja Juglas McDonaldā un pirmā transporta sagaidīšana.

Gudrais kaķis (22:15)

   Pa priekšu gāja Edžus ar savu lielo prožektoru, tad Moretti un beigās es, jo man vienīgajam bija sarkanā lapiņa lukturītī – to mēs pielikām pie paklājiņa, lai mūs pamanītu braucošie šoferi. Temperatūra bija noslīdējusi līdz -20*C. Maska sāka salt kopā, jo jau labu laiku bija mitra no elpas. Pa ceļam redzējām vairākas ceļu policijas ekipāžas, bet mēs, trīs vīri kamuflētos tērpos ar maskām un vēl nakts vidū, viņu neinteresējām. Pamazām sāka spiest arī mugursoma, kurā bija viss nepieciešamais nakšņošanai – divi tenti, maiss ar auklām, cirvis, zāģis, siltās drēbes, siltie overbūti (overboots – tādi kā milzīgi zābaki, kuros pat es ar savu 48 izmēru varēju ielīst ar visiem trekinga zābakiem.), katliņi, ūdens (nu jau sasalis), un noteikti lērums ar nevajadzīgām mantām, piemēram, foto statīvs un videokamera. Kopā soma vilka uz kādiem 18kg.
   Ejot, aiz neko darīt Edžus pat sacerēja haiku (apmēram tādu):

Iet trīs pa mežu,
ārā nakts.
Ziema.

Īsi, bet lakoniski un ļoti labi atspoguļoja mūsu tā brīža izjūtas.
Visvairāk biedēja šie taisnie ceļi, kuriem beigas neredzēja, īpaši izteikti tas bija ceļā no Kalngales līdz pagriezienam uz Kalngali. Ārā bija skaidrs laiks, kas ziemā liecina par ļoti zemām temperatūrām, un vienīgais, kas sildīja, bija gandrīz pilnais mēness un termoss somā. Ap vieniem bijām nonākuši līdz Ķīšezeram. Apsēdāmies pieturā, lai padzertu tēju un apēstu pēdējo šokolādi. Bija noieta puse no ceļa. Edžus mudināja iet pāri ezeram, jo tā būšot ātrāk (labi vien, ka viņu neklausījām, jo tagad skatoties pēc kartes, mēs visticamāk izietu kaut kur šķersām). Ārā sāka palikt jūtami vēsāks, bet Suunto rādija tikai -21*C. Ja maskas sānus atvēra vaļā, tad 20 sekundēs tā sasala pilnīgi stīva un aizvērt to bija ļoti sarežģīti un nepatīkami. Līdzīgi bija arī ar kājām, pie Sužiem es to izjutu ļoti izteiksmīgi, kad uz pusminūti izvilku kājas no zābakiem, lai pamasētu pirkstus, kas jau bija stīvi no aukstuma, es ieliku kāju atpakaļ piesvīdušajā zābakā, kurš jau bija sasalis no iekšpuses. Nekas jau neatlika un vienīgais veids kā sasildīties bija soļot tālāk. Izdzērām pēdējo tēju no Edžus termosa, apēdām pēdējo Toffifee konfekti, ko biju paņēmis līdzi kā svētku cienastu, un devāmies tālāk. Bija atlikuši tikai 10km līdz siltai tējai un siltumam. Pēc Sužiem mēs uzņēmām diezgan labu ātrumu, vienīgi Edžus sākās problēmas ar pēdām – sāka parādīties tulznas un viņš sāka atpalikt. Nu jau mēs gājām klusumā, tā teikt taupot spēkus, jo nogurums bija jūtams. Arī man un Moretti sāka parādīties sāpes uz pēdām, bet tās nebija tulznas – vienkārši paši papēži sāpēja no neierastās slodzes. Kādus divus kilometrus aiz Sužiem Edžus atkal rosināja iet pāri ezeram, bet atlicis vairs nebija daudz un, nezinot cik dziļš sniegs uz ezera un ledus biezums, iet neriskējām. Pa ceļu iet bija daudz vieglāk un mierīgāk.

Melīgais Suunto (4:25)

   Ap četriem no rīta bijām sasnieguši pagriezienu uz Berģiem. Mans Suunto rādīja -25*C, bet es neticēju, jo sajūtas bija citas (Pēc instrukcijas viņš rāda tikai līdz -20*C). Pie Brīvdabas muzeja šķērsojam šoseju un sākam iet pa veloceliņu, pie kura pamanu zīmi – Jugla 1,5km, Teika 5,9km, Centrs 11km. Pie sevis nodomāju, ka tikai pusotrs kilometrs ir atlicis un būsim siltumā. Pēc pusstundas esam nonākuši pie McDonalda, kas veras vaļā tikai septiņos. Ak, tu neraža – gandrīz izmisums – pirmais transports ir tikai ap sešiem! Nekas! Moretti saka, ka ir jāiet uz Hesburgeru, kas ir aiz Alfas – nekas cits neatliek, pusotru stundu taču nestāvēs ārā. Bet tas nozīmē, ka maršruts pagarinās par 5km. Sākam soļot, pēc 15 minūtēm ejam garām Moretti mājām un es mudinu viņu iet mājās. Mājas viņš iet negrasās, uzstājot, ka mājās brauksim kopā. Ejam tālāk - Šmerlis, Alfa, Krustabzanīcas iela. Redz kur pēc 200 metriem jau ir mūsu jaunais finišs - Hesburgers. Pulkstenis rāda bez dažām minūtēm pieci no rīta. Sabildējamies un ejam iekšā. Pārņem gandarījums par paveikto – novelkam sasalušās maskas, cepures un cimdus, es uzreiz okupēju radiatoru. Pirmais pasūta Edžus, tad Moretti un visbeidzot arī es. Gaidot savu kārtu, man pēkšņi sareibst galva un es sabrūku, nākošais mirklis, ko redzu ir man blakus stāvošs Edžus, kas jautā var ar mani viss ir kārtībā. Distance, svars uz muguras, aukstums un pustukšs vēders – tas bija iemesls šim ģībonim. Izdzerot karstu un saldu kakao, paēdot, es atguvos un jutos jau daudz labāk. Vismaz tagad zinu sava organisma limitu.
Sešos es ar Edžu atvadījos no Moretti un mēs dodamies uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz centrālo staciju. Stacijā esam pus septiņos no rīta. Edžum vilciens ir 6:57 man autobuss 7:10. Atvadāmies 6:50 un dodamies katrs uz savu transportu. Visu ceļu noguļu. Mājās esmu 7:40 un pirmais, ko izdaru ir apskatos termometru. Rāda -31*C. Sasmejos un nodomāju: „Labi vien ir, ka neticēju savam Suunto!”. Nomazgājos un eju gulēt. Pelnīti salds miegs.
   Augšā esmu ap vieniem. Ziņās izlasu, ka šī bija kārtējā rekordaukstā nakts ar zemāko temperatūru -33*C (tieši tajās vietās, kur mēs bijām gājuši).

Es (4:57)

Edžus (4:57)

Moretti (4:57)

Šajā pasākuma guvu ļoti bagātu pieredzi – izzināju savu organismu. Un tagad zināšu, ka pirms katra nopietna pārgājiena vajag kārtīgi brokastot un pusdienot.

Maršruta garums: 38km
Iešanas laiks: ap 9h
Maršruts: KARTE