Lilaste – Rīga. Nakts (04-05.02.2012)
Kā jau ierasts doma doties aukstākajā laikā radās pavisam spontāni, lai gan pastaiga kā tāda plānota nebija, tā tomēr notika.
 |
| Tikko esam izkāpuši no vilciena (17:20) |
Visu nedēļu zvanījos saviem puišiem un vaicāju par vēlmi doties mežā - tā teikt "olu saldēšanas festivālā". Sākumā piekrišana bija no visiem pieciem, bet vēlāk, temperatūrai pazeminoties, pirmais atteicās Mārtiņš, vēlāk arī Gatiņš. Par Moretti līdz beigām tā arī nebiju sapratis, jo dienu pirms plānotā gājiena viņš aizstāvēja maģistru. Vēlāk gan, gribēdams kā labāk, izdarīja kā parasti. Tādi stabili gājēji bijām divi - es un Edžus.
Esmu dzimis trešajā februāri un šogad tas iekrita piektdienā, kas nozīmēja, ka ir jāizmanto izdevība un ar saviem uzticamajiem draugiem jādodas dabā par spīti "vēsajam" laikam. Lai arī sākuma doma bija aizbraukt līdz Lilastei un pie Garajiem ezeriem uztaisīt nelielu nojumi ar reflektoru un mierīgi pārlaist nakti. Sasniedzot ezerus, es gribēju aiziet arī līdz jūrai. Ja jau bijām tik tālu nonākuši - vienmēr ir bijusi vēlēšanās pabūt ziemā tajās vietās, kur gadiem esam atpūtušies vasarā. Lilaste neapšaubām ir viena no manām mīļākajām vietām, jo tur ir gaiša aura. Lilastes pludmali sasniedzām ap pus septiņiem vakarā. Es biju jau noskatījis vietu, kur varētu būvēt nojumi un kurināt ugunskuru, kad pēkšņi Edžus ierosināja doties ceļā un ar kājām aizsoļot līdz Rīgai. Man šī doma šķita saistoša, bet visai neierasta, jo nekad neesam gājuši naktī. Tad Edžus, mierinot mani, teica, ka paiesimies gabaliņu un tad sliesim nometni, kursim ugunskuru, gatavosim vakariņas. Es jau pēdējā laikā esmu palicis visai kūtrs uz šitādām izdarībām. Bet iekšēji mani kaut kas mudināja piekrist Edžum un doties ceļā. Tajā brīdī man šķita, ka tā būs lieliska pieredze un sava organisma pārbaude. Tā nu uzvilkām savas sejas maskas un devāmies atpakaļ pie dzelzceļa, lai gar to aizsoļotu līdz Gaujas stacijai.
Gājām un runājām. Pētījām jocīgas cilvēka pēdas uz takas. Mans Suunto rādīja -17*C un seja dikti nesala. Pēc 40 minūtēm bijām nonākuši Gaujas stacijā. Apskatījos telefonā - četri neatbildēti zvani no Moretti. Atzvanu. Paceļ. "Pie kura ezera jūs esat?", jautā balss no telefona. Tajā brīdī man parādās smaids un es sasmejos. Viņš tomēr atbrauca! Bet mēs vairs nebijām uz vietas. Kamēr gaidījām Moretti, tikmēr nolēmām kaut ko iekost un sākām stellēt prīmusiņus. Edžus gāzes deglis nestrādāja, jo lielā aukstuma dēļ spiediens balonā bija samazinājies. Godīgi sakot, biju pārsteigts par Optiums gāzi, jo tai teorētiski vajadzētu strādāt, bet kā izrādās pie vainas ir butāns. (Turpmāk ņemsim tikai propāna un izobutāna miksējumu, jo Moretti JetBoil gāze, kurai nav butāna, strādāja lieliski). Neko darīt, es izvilku savas šķidrā un sausās spirta plītiņas. Uz šķidrā spirta plītiņas uzlikām ūdeni, uz sausā spirta panniņu, lai uzceptu sasalušo gaļu un vēlāk Lāču maizi. Starp citu, Lāču maize ar riekstiem cepta sviestā garšo vienkārši fantastiski.
Gaidot Moretti, sākām nedaudz salt. Temperatūra gan rādīja tikai -18*C. Izdzērām pēdējo tēju no mana termosa un Moretti bija jau klāt. Sabučojāmies, apskāvāmies, apsveicām viens otru. Pa to laiku, brīnumainā kārtā, bija uzvārījies ūdens un mēs aplējām savus roltonus. Kamēr roltons ievilkās, Edžus uzcepa sīpolus uz sausā spirta plītiņas. Starp citu, spirts ir baigā štelle. Uzcept uz viņa var labi, bet ūdens vārās ļoti ilgi (trīs gadus atpakaļ pirmo reizi mēģināju -15*C uzvārīt ūdeni uz sausā spirta – 300ml ūdens uzvārīšana man prasīja divas lielās spirta tabletes un ap 15 minūtēm). Savukārt šķidrais spirts ir lieliska manta. Nesmird, nešņāc, karstums labs, ļoti kompakts un kas svarīgi - lēts.
Paēduši bijām un pus desmitos vakarā no Gaujas stacijas pa dzelzceļa sliedēm devāmies tālāk. Carnikavas stacijā bijām līdz ar pēdējo vilcienu uz Rīgu. (Atzīšos, ka dažbrīd, kopš sākām iet, bija iezagusies doma kāpt vakara vilcienā un doties mājās – nezinu kāpēc tā, jo man patīk šāda veida aktivitātes. Iespējams esmu jau pamatīgi iesēņojies mājās, bet nu tas jāmēģina labot.) Pie stacijas bija rajona karte, pie kuras ilgi spriedelējām pa kuru ceļu iesim, līdz es ierosināju ieiet stacijā un kasierei pajautāt karsto ūdeni tējai. Tā arī darījām – iekšā bija silti, uz radiatoriem sēdēja vienīgā saprātīga būtne – kaķis. Kamēr kasiere vārīja mums ūdeni, mēs nedaudz atvilkām elpu. Tagad termosā bija silts ūdens un Moretti iemeta tajā divus karkadē tējas maisiņus, Edžus iebēra nedaudz cukura. Atvadījāmies no kasieres un devāmies ceļā. Plāns bija pa ceļa malu aizstaigāt līdz Garciema dzelzceļa pārbrauktuves un tad Kalngales pagriezienā nogriezties pa kreisi uz Sužiem, un tur jau tikai desmitnieks (10km) līdz Juglai, kas arī bija mūsu galamērķis – silta tēja Juglas McDonaldā un pirmā transporta sagaidīšana.
Pa priekšu gāja Edžus ar savu lielo prožektoru, tad Moretti un beigās es, jo man vienīgajam bija sarkanā lapiņa lukturītī – to mēs pielikām pie paklājiņa, lai mūs pamanītu braucošie šoferi. Temperatūra bija noslīdējusi līdz -20*C. Maska sāka salt kopā, jo jau labu laiku bija mitra no elpas. Pa ceļam redzējām vairākas ceļu policijas ekipāžas, bet mēs, trīs vīri kamuflētos tērpos ar maskām un vēl nakts vidū, viņu neinteresējām. Pamazām sāka spiest arī mugursoma, kurā bija viss nepieciešamais nakšņošanai – divi tenti, maiss ar auklām, cirvis, zāģis, siltās drēbes, siltie overbūti (overboots – tādi kā milzīgi zābaki, kuros pat es ar savu 48 izmēru varēju ielīst ar visiem trekinga zābakiem.), katliņi, ūdens (nu jau sasalis), un noteikti lērums ar nevajadzīgām mantām, piemēram, foto statīvs un videokamera. Kopā soma vilka uz kādiem 18kg.
Ejot, aiz neko darīt Edžus pat sacerēja haiku (apmēram tādu):
Esmu dzimis trešajā februāri un šogad tas iekrita piektdienā, kas nozīmēja, ka ir jāizmanto izdevība un ar saviem uzticamajiem draugiem jādodas dabā par spīti "vēsajam" laikam. Lai arī sākuma doma bija aizbraukt līdz Lilastei un pie Garajiem ezeriem uztaisīt nelielu nojumi ar reflektoru un mierīgi pārlaist nakti. Sasniedzot ezerus, es gribēju aiziet arī līdz jūrai. Ja jau bijām tik tālu nonākuši - vienmēr ir bijusi vēlēšanās pabūt ziemā tajās vietās, kur gadiem esam atpūtušies vasarā. Lilaste neapšaubām ir viena no manām mīļākajām vietām, jo tur ir gaiša aura. Lilastes pludmali sasniedzām ap pus septiņiem vakarā. Es biju jau noskatījis vietu, kur varētu būvēt nojumi un kurināt ugunskuru, kad pēkšņi Edžus ierosināja doties ceļā un ar kājām aizsoļot līdz Rīgai. Man šī doma šķita saistoša, bet visai neierasta, jo nekad neesam gājuši naktī. Tad Edžus, mierinot mani, teica, ka paiesimies gabaliņu un tad sliesim nometni, kursim ugunskuru, gatavosim vakariņas. Es jau pēdējā laikā esmu palicis visai kūtrs uz šitādām izdarībām. Bet iekšēji mani kaut kas mudināja piekrist Edžum un doties ceļā. Tajā brīdī man šķita, ka tā būs lieliska pieredze un sava organisma pārbaude. Tā nu uzvilkām savas sejas maskas un devāmies atpakaļ pie dzelzceļa, lai gar to aizsoļotu līdz Gaujas stacijai.
 |
| Ierodas Moretti (20:15) |
 |
| Kopbilde Gaujas stacijā (21:35) |
Paēduši bijām un pus desmitos vakarā no Gaujas stacijas pa dzelzceļa sliedēm devāmies tālāk. Carnikavas stacijā bijām līdz ar pēdējo vilcienu uz Rīgu. (Atzīšos, ka dažbrīd, kopš sākām iet, bija iezagusies doma kāpt vakara vilcienā un doties mājās – nezinu kāpēc tā, jo man patīk šāda veida aktivitātes. Iespējams esmu jau pamatīgi iesēņojies mājās, bet nu tas jāmēģina labot.) Pie stacijas bija rajona karte, pie kuras ilgi spriedelējām pa kuru ceļu iesim, līdz es ierosināju ieiet stacijā un kasierei pajautāt karsto ūdeni tējai. Tā arī darījām – iekšā bija silti, uz radiatoriem sēdēja vienīgā saprātīga būtne – kaķis. Kamēr kasiere vārīja mums ūdeni, mēs nedaudz atvilkām elpu. Tagad termosā bija silts ūdens un Moretti iemeta tajā divus karkadē tējas maisiņus, Edžus iebēra nedaudz cukura. Atvadījāmies no kasieres un devāmies ceļā. Plāns bija pa ceļa malu aizstaigāt līdz Garciema dzelzceļa pārbrauktuves un tad Kalngales pagriezienā nogriezties pa kreisi uz Sužiem, un tur jau tikai desmitnieks (10km) līdz Juglai, kas arī bija mūsu galamērķis – silta tēja Juglas McDonaldā un pirmā transporta sagaidīšana.
 |
| Gudrais kaķis (22:15) |
Ejot, aiz neko darīt Edžus pat sacerēja haiku (apmēram tādu):
Iet trīs pa mežu,
ārā nakts.
Ziema.
ārā nakts.
Ziema.
Īsi, bet lakoniski un ļoti labi atspoguļoja mūsu tā brīža izjūtas.
Visvairāk biedēja šie taisnie ceļi, kuriem beigas neredzēja, īpaši izteikti tas bija ceļā no Kalngales līdz pagriezienam uz Kalngali. Ārā bija skaidrs laiks, kas ziemā liecina par ļoti zemām temperatūrām, un vienīgais, kas sildīja, bija gandrīz pilnais mēness un termoss somā. Ap vieniem bijām nonākuši līdz Ķīšezeram. Apsēdāmies pieturā, lai padzertu tēju un apēstu pēdējo šokolādi. Bija noieta puse no ceļa. Edžus mudināja iet pāri ezeram, jo tā būšot ātrāk (labi vien, ka viņu neklausījām, jo tagad skatoties pēc kartes, mēs visticamāk izietu kaut kur šķersām). Ārā sāka palikt jūtami vēsāks, bet Suunto rādija tikai -21*C. Ja maskas sānus atvēra vaļā, tad 20 sekundēs tā sasala pilnīgi stīva un aizvērt to bija ļoti sarežģīti un nepatīkami. Līdzīgi bija arī ar kājām, pie Sužiem es to izjutu ļoti izteiksmīgi, kad uz pusminūti izvilku kājas no zābakiem, lai pamasētu pirkstus, kas jau bija stīvi no aukstuma, es ieliku kāju atpakaļ piesvīdušajā zābakā, kurš jau bija sasalis no iekšpuses. Nekas jau neatlika un vienīgais veids kā sasildīties bija soļot tālāk. Izdzērām pēdējo tēju no Edžus termosa, apēdām pēdējo Toffifee konfekti, ko biju paņēmis līdzi kā svētku cienastu, un devāmies tālāk. Bija atlikuši tikai 10km līdz siltai tējai un siltumam. Pēc Sužiem mēs uzņēmām diezgan labu ātrumu, vienīgi Edžus sākās problēmas ar pēdām – sāka parādīties tulznas un viņš sāka atpalikt. Nu jau mēs gājām klusumā, tā teikt taupot spēkus, jo nogurums bija jūtams. Arī man un Moretti sāka parādīties sāpes uz pēdām, bet tās nebija tulznas – vienkārši paši papēži sāpēja no neierastās slodzes. Kādus divus kilometrus aiz Sužiem Edžus atkal rosināja iet pāri ezeram, bet atlicis vairs nebija daudz un, nezinot cik dziļš sniegs uz ezera un ledus biezums, iet neriskējām. Pa ceļu iet bija daudz vieglāk un mierīgāk.
Ap četriem no rīta bijām sasnieguši pagriezienu uz Berģiem. Mans Suunto rādīja -25*C, bet es neticēju, jo sajūtas bija citas (Pēc instrukcijas viņš rāda tikai līdz -20*C). Pie Brīvdabas muzeja šķērsojam šoseju un sākam iet pa veloceliņu, pie kura pamanu zīmi – Jugla 1,5km, Teika 5,9km, Centrs 11km. Pie sevis nodomāju, ka tikai pusotrs kilometrs ir atlicis un būsim siltumā. Pēc pusstundas esam nonākuši pie McDonalda, kas veras vaļā tikai septiņos. Ak, tu neraža – gandrīz izmisums – pirmais transports ir tikai ap sešiem! Nekas! Moretti saka, ka ir jāiet uz Hesburgeru, kas ir aiz Alfas – nekas cits neatliek, pusotru stundu taču nestāvēs ārā. Bet tas nozīmē, ka maršruts pagarinās par 5km. Sākam soļot, pēc 15 minūtēm ejam garām Moretti mājām un es mudinu viņu iet mājās. Mājas viņš iet negrasās, uzstājot, ka mājās brauksim kopā. Ejam tālāk - Šmerlis, Alfa, Krustabzanīcas iela. Redz kur pēc 200 metriem jau ir mūsu jaunais finišs - Hesburgers. Pulkstenis rāda bez dažām minūtēm pieci no rīta. Sabildējamies un ejam iekšā. Pārņem gandarījums par paveikto – novelkam sasalušās maskas, cepures un cimdus, es uzreiz okupēju radiatoru. Pirmais pasūta Edžus, tad Moretti un visbeidzot arī es. Gaidot savu kārtu, man pēkšņi sareibst galva un es sabrūku, nākošais mirklis, ko redzu ir man blakus stāvošs Edžus, kas jautā var ar mani viss ir kārtībā. Distance, svars uz muguras, aukstums un pustukšs vēders – tas bija iemesls šim ģībonim. Izdzerot karstu un saldu kakao, paēdot, es atguvos un jutos jau daudz labāk. Vismaz tagad zinu sava organisma limitu.
Sešos es ar Edžu atvadījos no Moretti un mēs dodamies uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz centrālo staciju. Stacijā esam pus septiņos no rīta. Edžum vilciens ir 6:57 man autobuss 7:10. Atvadāmies 6:50 un dodamies katrs uz savu transportu. Visu ceļu noguļu. Mājās esmu 7:40 un pirmais, ko izdaru ir apskatos termometru. Rāda -31*C. Sasmejos un nodomāju: „Labi vien ir, ka neticēju savam Suunto!”. Nomazgājos un eju gulēt. Pelnīti salds miegs.
Augšā esmu ap vieniem. Ziņās izlasu, ka šī bija kārtējā rekordaukstā nakts ar zemāko temperatūru -33*C (tieši tajās vietās, kur mēs bijām gājuši).
Šajā pasākuma guvu ļoti bagātu pieredzi – izzināju savu organismu. Un tagad zināšu, ka pirms katra nopietna pārgājiena vajag kārtīgi brokastot un pusdienot.
Visvairāk biedēja šie taisnie ceļi, kuriem beigas neredzēja, īpaši izteikti tas bija ceļā no Kalngales līdz pagriezienam uz Kalngali. Ārā bija skaidrs laiks, kas ziemā liecina par ļoti zemām temperatūrām, un vienīgais, kas sildīja, bija gandrīz pilnais mēness un termoss somā. Ap vieniem bijām nonākuši līdz Ķīšezeram. Apsēdāmies pieturā, lai padzertu tēju un apēstu pēdējo šokolādi. Bija noieta puse no ceļa. Edžus mudināja iet pāri ezeram, jo tā būšot ātrāk (labi vien, ka viņu neklausījām, jo tagad skatoties pēc kartes, mēs visticamāk izietu kaut kur šķersām). Ārā sāka palikt jūtami vēsāks, bet Suunto rādija tikai -21*C. Ja maskas sānus atvēra vaļā, tad 20 sekundēs tā sasala pilnīgi stīva un aizvērt to bija ļoti sarežģīti un nepatīkami. Līdzīgi bija arī ar kājām, pie Sužiem es to izjutu ļoti izteiksmīgi, kad uz pusminūti izvilku kājas no zābakiem, lai pamasētu pirkstus, kas jau bija stīvi no aukstuma, es ieliku kāju atpakaļ piesvīdušajā zābakā, kurš jau bija sasalis no iekšpuses. Nekas jau neatlika un vienīgais veids kā sasildīties bija soļot tālāk. Izdzērām pēdējo tēju no Edžus termosa, apēdām pēdējo Toffifee konfekti, ko biju paņēmis līdzi kā svētku cienastu, un devāmies tālāk. Bija atlikuši tikai 10km līdz siltai tējai un siltumam. Pēc Sužiem mēs uzņēmām diezgan labu ātrumu, vienīgi Edžus sākās problēmas ar pēdām – sāka parādīties tulznas un viņš sāka atpalikt. Nu jau mēs gājām klusumā, tā teikt taupot spēkus, jo nogurums bija jūtams. Arī man un Moretti sāka parādīties sāpes uz pēdām, bet tās nebija tulznas – vienkārši paši papēži sāpēja no neierastās slodzes. Kādus divus kilometrus aiz Sužiem Edžus atkal rosināja iet pāri ezeram, bet atlicis vairs nebija daudz un, nezinot cik dziļš sniegs uz ezera un ledus biezums, iet neriskējām. Pa ceļu iet bija daudz vieglāk un mierīgāk.
 |
| Melīgais Suunto (4:25) |
Sešos es ar Edžu atvadījos no Moretti un mēs dodamies uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz centrālo staciju. Stacijā esam pus septiņos no rīta. Edžum vilciens ir 6:57 man autobuss 7:10. Atvadāmies 6:50 un dodamies katrs uz savu transportu. Visu ceļu noguļu. Mājās esmu 7:40 un pirmais, ko izdaru ir apskatos termometru. Rāda -31*C. Sasmejos un nodomāju: „Labi vien ir, ka neticēju savam Suunto!”. Nomazgājos un eju gulēt. Pelnīti salds miegs.
Augšā esmu ap vieniem. Ziņās izlasu, ka šī bija kārtējā rekordaukstā nakts ar zemāko temperatūru -33*C (tieši tajās vietās, kur mēs bijām gājuši).
 |
| Es (4:57) |
 |
| Edžus (4:57) |
 |
| Moretti (4:57) |
Maršruta garums: 38km
Iešanas laiks: ap 9h
Maršruts: KARTE
