Brasla - Straupe (03.01.2010)
Stāsts par kārtējo, bet savā ziņā noteikti unikālo ziemas pārgājienu kā 6 vanagi ar visai nopietnu noslieci uz aktīvo tūrismu devās dabā, neraugoties uz meteorologu brīdinājumiem par auksto laiku!
 |
| Esam ceļā |
Sākās tas viss, kā jau parasti, ar vienkāršu domu par ziemas pārgājienu. Plānot sākām laicīgi un viss jau bija norunāts – kad, cikos un uz kurieni dodamies. Arī gribētāju bija vairāk. Vienīgi novembra beigās vēl nerunāja par augsto laiku janvāra sākumā, par to tika uzzināts divas nedēļas iepriekš – naktī no 2. un 3. janvāri būšot -18*C. Bet nekas, tas jau īsti nebiedēja, jo bija jau nakšņots tādā laikā: pagājušo ziemu Madonas rajona uz „Mamutiem” termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -20*C.
Tā mēs 2. janvārī tikāmies Centrālajā stacijā, nopirkām iecienītos roltonus, mednieku desiņas un citus našķus, un devāmies autoostas virzienā pēc biļetēm uz Braslu. No turienes bija plāns gar Braslas upi noiet līdz Straupei un doties nākošajā dienā uz mājām, tā teikt gatavoties ziemas sesijai.
 |
| Brienam pa aizsnigušajiem mežiem |
Jau izbraucot no Rīgas varēja manīt, cik daudz sniega mūs gaida galamērķī. Sniega bija tik daudz, ka zem tā svara liecās priežu zari un izskatījās, ka bija jau uz lūšanas robežas. Laiks bija mierīgs – skaidras debesis, saulīte, bezvējš – un tas nozīmēja pamatīgus mīnusus. Tā arī bija. Kad izkāpām jau rādīja -11*C, bija pusdienlaiks. Ievelkot pirmo auksto gaisu, sakārtojoties, sasmaidījāmies, prātā nodomādami par to, kas gaida mūs naktī, ka jau tagad nāsis sals ciet, un devāmies ceļā.
 |
| Gatavojamies gulēt |
Brasla kā upe jau pati par sevi ir visai interesanta ar savu dabu un vēl jo vairāk reljefu –stāvajiem un aizaugušajiem krastiem, pa kuriem mēs arī devāmies. Laužoties caur krūmiem un brienot pa sniegu, mēs tīri veikli kustējāmies pa nosprausto maršrutu līdz pat apmetnes vietai vienā no Braslas līkumiem. Apmetāmies netālu no upes, lai mitrums, kas no tās nāca, būtu pēc iespējas tālāk, jo straujā upe nebija sasalusi par spīti zemajām temperatūrām, kas turējās jau labu laiku. Vieta bija laba, gandrīz pilnībā ielenkti ar pauguriņiem, kas aizkavēja brāzmas. Zem lielām priedēm nolēmām arī sākt ierīkot apmetni, jo bija jau sācis tumst. Sadalījām pienākumus, un katrs sāka savu darāmo – vieni telti būvēt, citi malku gādāt, citi jau ugunskuru stellēt. Darbam ritot laiks skrēja nemanot, neskatoties uz to, ka, līdz ko satumsa temperatūra nokritās līdz -18*C un mēs ar bažām sākām gaidīt nakti. Bija visai auksti un sākām taisīt lielāku ugunskuru, lai siltāks. Kamēr vārīju ūdeni daži aizgāja pēc malkas, lai pietiktu naktij, jo bijām jau samierinājušies, ka gulēsim šonakt maz. Un ap astoņiem vakarā termometrs rādīja jau -23*C. Visas jakas sāka jau čaukstēt, fotoaparāta objektīvs iesala, tējas dzisa visai ātri. Sēdējām, runājām, gaidījām nakti. Par laimi pēc dažām stundām laiks apmācās un par dažiem grādiem „uzsila”.
Ap pusnakti devāmies pie miera. Jāatzīst, ka guļammaiss bija auksts un ielīst tajā bija visai pagrūti. Bet uzvelkot vilnas džemperi, zeķes un nakts bikses kļuva mazliet siltāk un drīz vien jau visi gulēja. Nakts bija vēsa, bet ne tik auksta kā bijām gaidījuši. Ap septiņiem no rīta salīgākie sāka rosīties un kurināt nodzisušo ugunskuru. Drīz vien cēlās arī pārējie un kopīgi sākām gatavot brokastis.
 |
| Fināla kopbilde |
Lēnā garā pakojām mantas somās, vācām teltis un dzērām tēju. Nedaudz mainījām maršrutu un pēc brīža devāmies ceļā. Bija diezgan patīkami uzsākt iet, jo kājas drusku sala. Mēs turpinājām kustēties pa straumi uz augšu, līdz sasniedzām tiltu, pa kuru tikām pretējā krastā, kur iecerējām apmeklēt slavenos „Vējiņu” pazemes ezerus. Pēc kādas stundas – pusotras, brienot pa krūmājiem un sniegu, iznācām uz ceļa, kurš mūs aizveda līdz ezeriem. Jāatzīst, ka tie ezeri no bērnības atmiņām izskatījās iespaidīgāki. Ielīdām apskatīties, sabildējām, cik nu to ļāva aparatūra, jo nolaižoties alā fotoaparāta objektīvs no straujās temperatūru maiņas acumirklī aizsvīda, kas foto uzņemšanu padarīja gandrīz neiespējamu. Ieraugot alas un ezerus, nolēmām atgriezties vasarā ar „hidrām”, lai izložņātu vairāk. Vēlāk nolēmām vairs gar upi neiet un kustēties ceļa virzienā. Pēc brīža jau bijām ceļā uz Straupi. Ceļš gāja gar upi dažu simtu metru attālumā. Uz viena no krustojumiem uzņēmām kopbildi un devāmies tālāk. Pēc stundas bijām jau Straupē un, atrodot lokālo kafejnīcu, nolēmām ieiet un atvilkt elpu siltumā. Padzērām tēju, uzkodām bulciņas un pankūkas. Apjautājāmies pie viesmīles par autobusa sarakstu un devāmies uz pieturu. Pieturā, par pārsteigumu, sastapām vēl vienu tūristu grupu, bet aprunāties nesanāca, jo piebrauca pārpildītais Valmieras autobuss, kurā viņi nolēma nekāpt, bet mēs, gribēdami nokļūt mājās ātrāk, iekāpām. Un pēc pusotras stundas bijām Rīgā.
Pasākums kopumā izvērtās diezgan patīkams, neraugoties uz lielajiem mīnusiem.
